Viena no traģiskākajām bija apšaude 2015. gada 24. janvārī, kad, kā apstiprināja EDSO novērotāji, no prokremlisko kaujinieku kontrolētās teritorijas izšautas "Grad" un "Uragan" raķetes nokrita pilsētas dzīvojamos rajonos. Bojā gāja aptuveni 30 cilvēki, bet vairāki desmiti tika ievainoti.
Lai gan pašā pilsētā dzīve ārēji šķiet mierīga, katram autoinspektoram mugurā ir bruņuveste un kaklā "kalašņikovs", bet reklāmas stendos redzami kritušo Ukrainas karavīru portreti. Par kara tuvumu atgādina arī militārais transports. Kravas auto garām aizvelk sadegušu bruņutransportieri.
Simboliski un stratēģiski nozīmīga
Lai iekļūtu un izkļūtu no pilsētas, kas ir kļuvusi par Doņeckas apgabala pagaidu administratīvo centru, uz šosejas ir jāšķērso pamatīgs 150 – 200 metrus garš kontrolpostenis ar milzīgiem betona blokiem, kādus izmanto jūras molos. Jāuzrāda dokumenti un jābūt gataviem pārbaudēm – iekļūšana un izkļūšana no pilsētas līdzināt robežšķērsošanai.
Uz ceļa salikti lielie betona bloki, kas apgleznoti ar ziediem un Ukrainas ģerboni. Izvietoti no sliedēm sametināti prettanku eži, malās betona bloku būdiņas ar plīvojošiem Ukrainas karogiem. Dežūrē pilnībā ekipēti vīri ar ieročiem un sejas maskās, triecienšautenes aptveres satītas kopā ar zilu un dzeltenu izolācijas lentu.
Pie Azova jūras izvietotā ostas pilsēta ir nozīmīgs saimnieciskais centrs, turklāt Ukrainas konfliktā tai ir gan stratēģiska, gan simboliska nozīme.
Pirmkārt, tā atrodas teorētiskajā sauszemes koridorā no Krievijas uz Kremļa anektēto Krimas pussalu. Otrkārt, tai ir piešķirts Doņeckas apgabala pagaidu galvaspilsētas statuss, kas ir atgādinājums Doņecku kontrolējošajiem prokremliskajiem kaujiniekiem, ka ne būt ne viss Doņeckas apgabals ir pakļauts. Treškārt, Mariupoles osta kaujiniekiem sniegtu nozīmīgas apgādes iespējas.
Domājams, ka šie faktori ir iemesls, kāpēc Mariupoles apkārtne konflikta laikā ir viens no karstākajiem punktiem un Ukrainas puse nemitīgi pauž bažas par uzbrukumu iespējamību. 2014. gada augustā septembrī Krievijas atbalstītie spēki devās uzbrukumā pilsētai un kaujas notika mazāk nekā 20 kilometru attālumā no tās. 2015. gada janvārī prokremliskie kaujinieki vēlreiz mēģināja pilsētu ieņemt.
Zaudēta un atkal atgūta
2014. gada pavasara un vasaras nemieros, kas sākās pēc Krievijas realizētās Krimas pussalas okupācijas, Mariupole līdz ar virkni citu Ukrainas pilsētu nonāca prokrievisko separātistu kontrolē.
Ukraina pilnu kontroli pār ostas pilsētu atguva 13. jūnijā, kad ielu kaujās pilsētu atbrīvoja Ukrainas spēki ar netālu esošajā Berdjanskā formēto "Azov" brīvprātīgo bataljonu un tā improvizēto bruņumašīnu priekšgalā.
Pēc tam situācija pilsētā saglabājās saspringta, gaidot uzbrukumu, iedzīvotāji un karotāji raka ierakumus un veidoja aizsardzības pozīcijas. Tāpat pilsētā saglabājās iekšējā spriedze.
Berdjanskas aktīvisti stāsta, ka daudzi kaujinieku atbalstītāji nekur nav pazuduši, bet tepat vien ir. Tāpat, domājams, daudziem mājās ir paslēpti ieroči un viņi klusām gaida.
"Cilvēki pie spriedzes jau ir pieraduši," braucot cauri Mariupolei, stāsta voluntieris Nikolajs. Neilgi pēc pilsētas atgūšanas tajā vēl notikušas provokācijas un incidenti, taču tie ar laiku izskausti.
"Uz šī tilta nošāva vienu mūsu puisi," papildina kāds no mikroautobusā esošajiem aktīvistiem, kuri palīdz pie adresātiem nogādāt Latvijas labdarības organizācijas "SOS palīdzība Ukrainas armijai" sūtīto palīdzību.
Tilta galā pie būdiņas sēž bruņots karavīrs. Tālāk ir milzīgs metalurģijas kombināts, kurš dominē pār Mariupoles ainavu. Rinatam Ahmetovam piederošā rūpnīca 2014. un 2015. gada kaujinieku ofensīvas laikā jau bijusi mīnēta, lai atkāpšanās gadījumā to var uzspridzināt, stāsta ukraiņi.
Milicis no Doņeckas
Braucot ārā no Mariupoles, kontrolpunktā sagaida pamatīgāka pārbaude. Postenī ir gan miliči, gan Nacionālās gvardes karavīri. Kamēr pēdējie ar triecienšautenēm rokās un maskām uz sejām dežūrē pa teritoriju, miliči veic pārbaudes.
Visa no Latvijas vestā palīdzība Ukrainas aizstāvjiem un kara hospitāļiem lielākoties jau ir izdalīta, tāpēc likumsargus interesē personīgās mantas. Tiek pārbaudītas somas un automašīnu saloni, uzdoti jautājumi. Caurbraucējiem jāreģistrējas arī mazā būdiņā iekārtotā kantorītī.
"Ko jūs meklējat?" jautāju milicim, kurš liek izrādīt somas saturu. "Visu, kas ir aizliegts," viņš atbild. "Nu granātas, ieroči..." vīrs papildina pēc precizējoša jautājuma. Un, vai tad ved arī? "Jā," viņš apstiprina.
Ukrainas konflikts ir radījis labvēlīgu vidi ieroču kontrabandai. No karadarbības zonas un kaujinieku kontrolētajām Ukrainas daļām ieroči tiek izvesti gan pārdošanai, gan tiek paslēpti, lai nebūtu jāatdod varasiestādēm. Tāpēc tāda pamatīga pārbaude ir saprotama.
Taču vietējie labi zina, kā ieročus pārvest pa laukiem, apejot kontrolpunktus, vēlāk Berdjanskā skaidro vietējais uzņēmējs Pāvels Porohņja. Tiem, kuriem vajadzēja, ieroči jau ir noglabāti, viņš apgalvo.
Automašīnu pārbaudes laikā klāt pienāk kāds milicis, kurš iztaujā par brauciena mērķiem. Uzzinot, ka uz Ukrainu vesta Latvijas ziedotāju palīdzība karotājiem, viņš taujā pēc iespējām dabūt bruņuvesti – arī kārtības sargus valsts ar tām nenodrošinot pilnībā.
Pats viņš nākot no Doņeckas. Pēc pilsētas nonākšanas prokremlisko kaujinieku rokās viņš bijis no tiem miličiem, kuri nepiekrita turpināt dienestu pašpasludinātās "Doņeckas Tautas Republikas" pakļautībā.
Pēc tam bijušie kolēģi, ar ko kopā vienā kabinetā sēdēts, ieradušies pārmeklēt viņa māju. Milicis pauž vēlmi vēl atgriezties savā pilsētā. "Visas manas domas ir Doņeckā – man tur ir rēķini kārtojami," viņš noteic.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
