Nelegālās imigrācijas dēļ Vācija ir grimstošs kuģis, norāda skandalozais baņķieris Saracins  (53)

Saracins bijis Vācijas Centrālās bankas valdes loceklis, kā arī Berlīnes federālās zemes finanšu ministrs, bet plašu ievērību guvis ar savu skandalozo grāmatu "Deutschland schafft sich ab" ["Vācija sevi iznīcina"] par imigrācijas nodarīto ļaunumu. Viņš arī izteicies, ka islamticīgie imigranti apdraud Vācijas brīvību un labklājību, jo viņi nevēlas integrēties, bet gan pārtikt no pabalstiem.

Kad sabiedrība Vācijā sāka pieļaut, ka ir pieņemami jautāt, kāpēc viesstrādnieki no arābu valstīm un Turcijas izturas citādāk nekā Grieķijas, Polijas, Krievijas vai Korejas jaunpienācēji?

Sabiedriskajai domai Vācijā joprojām ir sāpīgi pieņemt šos faktus. Kad man bija pirmā intervija par to, cik daudz bērnu ir dažādām imigrantu grupām, kā viņi izglīto bērnus mājās, cik atšķirīgi izturas pret meitenēm un sievietēm – sabiedrībai bija liels šoks. Pēc grāmatas izlasīšanas manis paša partija – Vācijas sociāldemokrāti – gribēja mani izslēgt, taču neatrada faktu kļūdas.

Lielāko daļu savas dzīves es nepievērsu uzmanību tam, ka tuvojas kultūru sadursme. Kā Vācijas Centrālās bankas baņķieris es ticēju, ka tirgus ekonomika ikvienam sniedz vienādas iespējas attīstībai.

Starp citu, imigrantiem Vācijā būs iespēja pielāgoties vienas, divu paaudžu laikā.

Es šim jautājumam nepievērsu īpašu uzmanību, taču tad mana kaimiņiene – skolotāja skolā netālu no "Opel" rūpnīcas, kurai ir daudzi skolēni no Marokas – arvien vairāk sāka sūdzēties par savu darbu.

Viņa mācījusi jau divas marokāņu paaudzes, procesā bija trešā, jo Ziemeļāfrikas sievietes bērnus dzemdē agrā jaunībā, bet mācībās nebija akadēmiskā progresa. Tieši pretēji – zināšanu kļuva mazāk. Pēc skolotājas teiktā, marokāņiem kā kopienai Vācijā nav pat to zināšanu, ko viņu tēvi un mātes iepriekš iemācījušies.

Kad biju Berlīnes federālās zemes finanšu ministrs, es redzēju, kā tiek izlietots finansējums integrācijai. Tas bija milzīgs apjoms līdzekļu, kas tika izlietoti, lai palīdzētu ārvalstu izcelsmes cilvēkiem mācīties, saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un iekārtotu viņiem sociālos mājokļus.

2003. gadā, pētot PISA testu rezultātus, secināju, ka turku bērni Vācijā mācās ar aptuveni tādām pašām sekmēm kā Turcijā. Polijas un Krievijas iebraucēju bērni mācījās gandrīz vai tikpat labi kā vāciešu bērni. Krievi Krievijā bija tādi paši kā Vācijā, lai arī skolu sistēmas atšķiras. Tātad jautājums ir par kultūru kvalitāti, ģimeņu attieksmi dažādās kultūrās.

Savā grāmatā jūs analizējat Vācijas imigrācijas jautājumus diezgan specifiski, piemēram, salīdzinot zobu kopšanu musulmaņu bērniem un citiem.

Jā, jo nav nepieciešama nauda, lai regulāri pārbaudītu jūsu bērna mutes stāvokli, mudinātu bērnus tīrīt zobus un regulāri apmeklēt zobārstu. Es atklāju, ka pat attapīgas musulmaņu ģimenes to dara krietni retāk nekā tas nepieciešams. Vācija nav spējusi iemācīt šiem cilvēkiem mūsu higiēnas paradumus.

Statistika par to, cik daudz bērnu dzemdē turku sievietes Vācijā, liecina, ka pēc pirmā imigrācijas viļņa pagājušā gadsimta 60. gados tā sauktie viesstrādnieki drīz nebija ne viesi, ne strādnieki. Sākotnējie 700 tūkstoši turku 20 gadu laikā sasniedza 3,5 miljonus.

Bija arī viltus gājieni otrā imigrācijas viļņa laikā – 1982. gadā Libānā bija krīze, bet virkne turku, sakot, ka ir viņi ir cēlušies no Libānas, iebrauca Vācijā.

Vai atšķirība nebija manāma valodā?

Jā, bet Turcijā ir plaši arābu valodā runājošo anklāvi.

Šajā brīdī atklājās būtiska atšķirība starp pēckara imigrantu kopienām. Pēc kara Vācijā parādījās strādnieki no Itālijas, Portugāles, Grieķijas. Viņi mums palīdzēja radīt ekonomisko brīnumu.

Kad situācija Vidusjūras valstīs uzlabojās, portugāļi un grieķi devās atpakaļ uz mājām. To pašu darīja bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāji, serbi. Savukārt turki darīja pretējo – pārcēla savas ģimenes uz Vāciju. Un viņi neasimilējas.

Krievu vai poļu imigrantu pēcnācēji, visticamāk, par savu vīru vai sievu izvēlēsies vācieti. Musulmaņu kopienas paliek noslēgtas un joprojām daļēji piekopj praksi sarunāt laulības.

Savā grāmatā jūs apgalvojot, ka arābu un turku atšķirīgā attieksme pret mācībām izraisīs negatīvu reakciju Vācijas ražošanā, ņemot vērā, ka musulmaņu trešā paaudze sasniedz ražošanas līnijas. Kad tas apdraudēs BMW kvalitāti?

Tas laiks pienāks. Brīvība un demokrātija sabiedrībā diemžēl turkos un arābos nav injicējusi vēlmi mācīties. Mums nav nekādu problēmu ar strādniekiem no Krievijas, Korejas, Polijas vai Baltijas.

Vācijas izglītības sistēma neliek katram sasniegt akadēmiskas virsotnes. Mēs mācām piemērotas tehniskas profesijas vai amatus pakalpojumu jomā cilvēkiem, kas nav tik spējīgi. Bet vācu valoda, labas lasīšanas prasmes un matemātikas zināšanas ir nepieciešamas. Un arvien vairāk un vairāk jauniešu nav šo spēju.

Kas ir galvenās problēmas, kas Vācijai jārisina, lai iesaistītu musulmaņu kopienas vāciešu vērtībās, izglītības sistēmā, idejās par dzimumu vienlīdzību u.c.? Vai būtu jāizklīdina slēgtie kopienu geto?

Nē. Šī nav negaidīti parādījusies problēma. Vācija ir slīkstošs kuģis. Ja atceramies prāmja "Estonia" katastrofu 1994. gadā, kas bija galvenais kapteiņa uzdevums? Protams, ūdens smelšana ir viena lieta. Bet galvenais ir aiztaisīt sūci.

Vācijai ir jāslēdz savas robežas nelegālajai imigrācijai. Mums jākontrolē savas robežas ar Itāliju, Austriju un tālāk arī starp Eiropu un Āfriku.

Ja mums jāmaina konstitūcija, darām to. Ja kādi partneri Eiropā mūs neatbalsta, strādāsim ar citiem partneriem. Es pat teiktu – ja nelegālie imigranti ir jāaiztur aizturēšanas centros, lai notiek. Ja mums jāiesaista armija robežkontrolē, kāpēc ne.

Tam, ko valdība dara Berlīnē, trūkst stratēģiska redzējuma.

Ko Vācijas kanclere Merkele teiktu par prasību slēgt robežu?

Es zinu viņas atbildes no galvas. Viņa saka: pasaule ir sarežģīta un nav jāmeklē vienkārši risinājumi, Vācijai ir slikta pagātnes pieredze, tāpēc nelegālos imigrantus nedrīkst aizturēt, ar Franciju mums ir jādarbojas kopā, katrai rīcībai jāatbilst ES tiesību aktiem un cilvēktiesībām, modernā pasaulē nav robežu un vācieši nekad necels mūri.

Taču Berlīnes mūris bija cits gadījums – tas bija paredzēts, lai austrumvācieši nevarētu pamest komunistisko Vāciju. Mums žogs ir vajadzīgs, lai neļautu nelegālajiem iekļūt.

Tas ir iemesls, kāpēc daudzi vācieši salīdzina savu valdību ar Krievijas valdību. Jā, Krievijas valdība pieņem daudz muļķīgu lēmumu, ko apliecina tās iedzīvotāju ekonomiskā situācija. Bet Krievija aizstāv savas robežas un cīnās, kad tas ir nepieciešams. Vācijā nav apņēmības cīnīties.

Daži Merkeli sauc par vienīgo Eiropas cerību, salīdzinot ar Francijas, Itālijas un Lielbritānijas līderiem.

Viņa nedomā par Vācijas interesēm. Merkele redz Vāciju ceļam Eiropu kā Lielo Reihu. Man ir aizdomas, ka Merkele redzēja imigrantus kā labu iespēju vienot Eiropu, Vācijai uzņemtos galveno slogu un pārējām valstīm vēlāk to solidāri dalot. Tikmēr franči redz krietni citādāku Eiropu. Tādu, kur Vācija dos citām valstīm naudu, lai pirktu viņu produktus.

Ilggadējs ES komisārs no Igaunijas Sīms Kallass norādījis – lai arī Eiropas musulmaņi nesasniedz uzņemošās valsts vidējās izglītības līmeni un tas ietekmē pozīciju darba tirgū, viņi izrāda īpašu uzmanību savai kopienai un ģimenes vērtībām. Mošejas ir pilnas, bet kristiešu baznīcas ir diezgan tukšas.

Es vilktu paralēles ar nacionālismu. Nacionālisms rada spēcīgas jūtas, kas ir redzams futbola spēļu laikā. Bet tas rodas no diezgan primitīva sadalījuma, kas redz daļu sabiedrības kā "mēs" un daļu – kā "viņus". Veselīgā sabiedrībā nacionālisms nefunkcionē.

Jūs minējāt, ka Krievijas imigranti Vācijā vēlas pārņemt vācu modeļus, valodu, attieksmi pret demokrātiju un nepieciešamību izglītot savus bērnus . Tikmēr 25 gadu kopējās eksistēšanas laikā Baltijā – Latvijā un Igaunijā – krievu imigranti lielā mērā ir saglabājuši siltas jūtas pret Kremļa varu un ir kritiski pret liberālām vērtībām, ES un ASV. Igaunijā vietējai krievu jaunatnei joprojām ir ierobežotas spējas atrast darbu slikto igauņu valodas zināšanu dēļ.

Pirmkārt, Krievijas iedzīvotāji Baltijā nav imigranti. Viņi bija Padomju sociālistisko republiku iedzīvotāji pirms šīs valstis atguva savu neatkarību. Krievi bija "Herrenvolk" – kungu rase, pārākā rase padomju sistēmā.

Pagājušā gadsimta 80. un 90. gados Vācijā arī bija liels cilvēku pieplūdums no Padomju savienības "Volgas vāciešu" veidā – kulturāli šie cilvēki bija pilnībā pārkrievojušies, lai arī viņiem bija iespējami vāciskas etniskās saknes. Bet drīz viņi ieguva darbu, valodas zināšanas un integrējās Vācijas sabiedrībā.

Protams, līdzi nāca krievu mafija, bet tas ir cits stāsts.