Atlūzas: Tīri, bet nabadzīgi – Doņeckas un Luhanskas 'republikas'  (252)

"Delfi", sadarbībā ar interneta portālu "Spektr", publicē rakstu sēriju "Atlūzas. Dzīve neatzītajos Krievijas satelītos", kura ļauj ielūkoties Abhāzijas, Dienvidosetijas, Piedņestras un prokremlisko separātistu kontrolēto Donbasa teritoriju ikdienā. Šis ir sērijas trešais raksts – pirmā daļa reportāžai no Donbasa. Iepriekšējās publikācijas par Gruzijas teritoriju Abhāziju var lasīt šeit un šeit.

Piedņestrā, Abhāzijā un Dienvidosetijā nekur nedzīvo vairāk par 250 tūkstošiem cilvēku, bet prokrievisko iestāžu kontrolētajā Donbasa teritorijā ir nedaudz zem trīs miljoniem cilvēku. Un tur jau divarpus gadus turpinās karš un katru dienu iet bojā cilvēki.

30% Donbasa teritoriju ir izvietojušies divi kvazivalstiski veidojumi, starp kuriem eksistē reāla muitas robeža. Tur radušās arī savas īpatnības un raksturīgs dzīvesveids, kuru izzināja "Spektr" korespondents Doņeckā Mihails Skoriks.

"Es pelnu ļoti pieklājīgi, vecie klienti neaizmirst, dīkstāves praktiski nav. Skaitīju savus mēneša tēriņus – sanāk 15 000 rubļu (240 eiro)! Piecus tūkstošus maksāju par dzīvokļa īri, pārējo par ēdienu. Šogad aizbraucu pat atpūsties – sena kliente uz jūru Odesā uzaicināja, viņai sešas dienas dzīvoklis tukšs stāvēja, un es tur no visa šī kara atpūtos," matu griešanas laikā man stāsta mana pirmskara friziere. Mēs neesam tikušies kopš 2014. gada. Daudz ūdeņu kopš tā laika aiztecējis.

Šajā monologā ir visa Doņeckas dzīve vienā attēlā. Uz Odesu Tatjana brauca ar naudu kabatā. Viņai bija divi iekrājumi: 2000 grivnu (70 eiro) un 100 dolāru. Grivnas viņa iztērēja ceļam un saistībā ar dažādiem neparedzētiem kara apstākļiem. Izbraukšana cauri blokposteņiem līdz Krasnoarmijskai – 250 grivnas (10 eiro). Pēc tam ar autobusu līdz Konstantinovkai – 50 grivnas (2 eiro). No turienes ar vilcienu līdz jūrai – vēl 200 grivnu (7 eiro). Bet Odesā tērēja tikai ēdienam, samainot lolotos 100 dolārus. Šī atvaļinājuma nedēļa bija pirmā divarpus kara gadu laikā.

Taņa ar aizkaitinājumu atceras savus tēriņus pirms kara: "Mājas remontam iztērēju 10 000 dolāru! Cik ilgi es tagad par tiem dzīvotu!".

2014. gada augusta beigās mājā trāpīja šāviņš. "Mēs sēdējām pagrabā, izskrējām ar savu vīrieti, bet virtuvē divi kaķi un divi suņi pa stūriem saspiedušies un viss piecūkots! Es skatos, cik ātri un kvalitatīvi dzīvnieki ir piegānījuši manu virtuvi un domāju: "Kā es to izmazgāšu? Bet mans Voloģa no aizmugures jautā: "Vodka ir?"

Uzreiz izdzērām pa glāzei un gājām ārā rakt. Viņa automašīnu putekļi un atlūzas bija gandrīz aprakušas. Mājai logus izgāza. Es pa šiem gadiem esmu divas stikla paketes ielikusi, bet pārējos līdz labākiem laikiem ar OSB plāksnēm aizsitu. Pilnībā var dzīvot. Draugi no Azotnes apšaužu laikā pie manis brauc. Pati tikai tur nevaru dzīvot – īrēju dzīvokli."

Skats uz mūsdienu Doņecku vienmēr ir divejāds. Ainas ir pretrunīgas. Optimisti teic, ka pilsēta ir dzīva, lielveikali piepildīti ar krievu un baltkrievu precēm, un uz ceļiem dažkārt ir sastrēgumi. Pesimisti –, ka centrs ir tukšs, klientu nav, lidostas un dzelzceļa satiksmes arī, bet gandrīz visi vides reklāmas stendi piepildīti ar pašpasludinātās republikas aģitāciju, jo komercreklāmas arī gandrīz nav.

"Gandrīz" – tie ir neskaitāmi sludinājumi uz stabiem par piegādi uz jebkuru vietu Krievijā, Ukrainā un Krimā, attālinātu risinājumu jautājumam par Ukrainas pensijām, pasēm, elektroniskajām caurlaidēm ATO zonā (pretterorisma operācijas zona), uzņēmumu reģistrāciju netālajā Rostovā pie Donas.

Šajā gadījumā taisnība būs gan pesimistiem, gan optimistiem, jo vienmēr ir ar ko salīdzināt. Vienkārši pesimisti situāciju salīdzina ar mierīgo 2013. gadu, bet optimisti ar 2014. gada augustu, kad bija lielākā cilvēku bēgšana no Doņeckas un "opolčencu" marodierisma maksimums. Vai arī 2015. gada janvāri, kad no pilsētas "bēga" arī produkti, bet Ukraina ieviesa DTR ekonomisko blokādi un braukšanu tikai cauri kontrolposteņiem.

Bet tagad, kaut naudas tautai īpaši nav, kaut kāds bizness tomēr darbojas. Un atkal jau ir ar ko salīdzināt. Lūk, Tatjana īrē dzīvokli un baidās, ka tiks pacelta maksa. Bet 2014. gadā visa pilsēta stāvēja tukša un izbraukušie saimnieki pa labi un kreisi piedāvāja "vienkārši padzīvot, lai pieskatītu". Pēc tam bija stadija "padzīvot par komunālajiem maksājumiem".

Tagad pienācis laiks, kad 5000 rubļu skaitās nedārga īre, bet aizbēgušie saimnieki dzīvokļus izīrē tikai par grivnām un par divistabu dzīvokli centrā var paprasīt 2500 grivnu (90 eiro) mēnesī, neskaitot komunālos maksājumus. Tas ir ļoti daudz pēc DTR mērauklas.

Vislabāk apmaksāta šeit ir elite. Tie, kas ir "virs vidējā", saņem nedaudz virs 30 000 rubļu jeb 500 eiro. Šajā elites grupā ietilpst bataljonu komandieri, vietējās Tautas padomes deputāti un svarīgāko ministriju departamentu vadītāji. Pirmie ministru vietnieki un militārpersonas vietējā ģenerālmajora pakāpē saņem 50 000 rubļu (800 eiro). Ministru alga jau pārsniedz 60 000 rubļu (950 eiro).

Vienkāršā tauta uz "lielu" algu var cerēt tikai armijā, kur ierindas kaujinieks saņem 15 000 rubļu mēnesī (250 eiro). Vadošais speciālists ministrijā – no 12 000 līdz 18 000 rubļu (200 – 300 eiro).

Ārsta likme – 5500 rubļu (90 eiro), skolotājs skolā saņem vidēji no 4000 līdz 4500 rubļu (60 – 70 eiro). Visplašāk pieejamie ir sabiedriski noderīgie gabaldarbi – sagrautā dzīvojamā fonda atjaunošana.

Šim nolūkam nodarbinātības centrs sapulcina tautu un maksā par šiem darbiem, bieži ar kavējumiem, pa 2500 rubļiem (40 eiro). Par pārējo darba alga 5000 rubļu (80 eiro) mēnesī Doņeckā skaitās pieņemama. Nelielās perifērijas pilsētās arī 2500 rubļu (40 eiro).

To, cik ļoti cilvēkiem nav naudas, var redzēt pakalpojumu nozarē. Šo tekstu es rakstu visumā pieklājīgā restorānā tuvu pilsētas centram. Viss ir garšīgs un ļoti rūpīgi gatavots. Ēdienkartē – mājas nūdeles (50 rubļi (0,80 eiro)), klasiskais borščs (80 rubļi (1,30 eiro)), harčo (90 rubļi (1,40 eiro)) un vēl seši dažādi pirmie ēdieni par tām pašām cenām.

Kārtīgs steiks no cūkgaļas un liellopu gaļas maksā attiecīgi 170 un 190 rubļu (2,70 un 3 eiro) par porciju. Manas iecienītās teļa aknas ar krējuma mērci un griķiem maksā 120 rubļu (1,90 eiro). Vienu eiro te maina pret 67 rubļiem.

Tajā pašā laikā ielas ir tīras un ārā atrasties ir samērā droši. Drošību veicina arī pastāvīgā komandantstunda no pulksten 23 līdz 5, kā arī stingrā vēršanās pret visām nekontrolējamajām "kazaku" vienībām, tāpēc bruņoti cilvēki, kas nepilda dienesta uzdevumus, ielās vairs nerādās. Vispār cilvēku ielās nav jau pēc pulksten 19. Restorāni tiek slēgti tieši pulksten 21. Noskatīties "Euro 2016" vakara spēli šeit varēja tikai mājās.

Daudzas vecās kafejnīcas un restorāni strādā "pa nullēm" un tikai tāpēc, lai jaunā vara nekonfiscētu telpas vai pamestā ēkā netiktu izlaupīts aprīkojums – nomas maksa ir simboliska. Tikušas atvērtas daudzas frizētavas no kategorijas "visas frizūras par 70 rubļiem", piemājas pārtikas veikaliņi, kurus iepriekš no centra izspieda augstās nomas maksas, taksometru pakalpojumi, kad taksometrs par tiem pašiem vidēji 70 rubļiem aizvedīs tevi uz jebkuru pilsētās malu, un pat kosmetoloģijas klīnikas, uz kurām zemo cenu dēļ brauc krievi un no pilsētas aizbraukušo bijušo saimnieku sievas.

"Ceļā uz Ukrainu, manikīru taisīt es vienmēr braucu uz Doņecku," stāsta man pazīstama žurnāliste. "Šeit mājās pie meistara tas maksā 100 rubļu (1,60 eiro), bet tur sākas no 150 grivnām (5,30 eiro). Par lielisku masāžu mājā es maksāju 250 rubļu (4 eiro). Cenas tur ir ļoti lutinošas," saka žurnāliste.

"Tu Rostovā kaut automātā uz ielas esi redzējis par 50 rubļiem lētāku kafiju? Bet mums, redzi, par 30. Un pagaršo to kafiju!", pie kafijas tasītes vietējā tirgus īpatnības itāļu restorānā "Mafija" uz pilsētas centrālās ielas skaidro uzņēmējs Andrejs.

Andrejs uz Ukrainas kontrolēto teritoriju nevar izbraukt krimināllietas par "terorisma finansēšanu" dēļ. Viņš pieder pie nelokāmajiem optimistiem, kuri acu priekšā neredz sagrautās nomales un blokposteņu līnijas, bet patiesi bauda dzīvi.

Krimināllikuma pants attiecas uz jebkuru šejienes uzņēmēju, kurš maksā nodokļus DTR. Ņemot vērā, ka tam ir nepieciešams arī grāmatvedis un kurjers, teju acu priekšā tiek izveidota "pastāvīga teroristu grupa". Reālas krimināllietas netiek ierosinātas pret visiem, bet tiem, kas īpaši izcēlušies jaunās neatzītās "republikas" celtniecībā. Andrejs ir tieši no tādiem.

"Vodka par 70 rubļiem (1 eiro), lieliska desa par 300 rubļiem (4,80 eiro) kilogramā. Krievijā tādu cenu nav," viņš mēģina mani pārliecināt.

Ir jāsaprot, ka pašpasludināto DTR un LTR teritorija ir aptuveni trešdaļa no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. Saskaņā ar ANO aplēsēm te dzīvo 2,7 miljoni cilvēku. Bet pārtikas zīmoli te ražoja visu Ukrainas tirgum.

Tagad rūpnīcas "Olimp" un "Luna Nova" (degvīns un liķieri), "Dobriņa", "Marička" un "Luhanskas piens" (piena produkti), kā arī jaudīgās desu fabrikas Makijivkā, Pervaļskā un Luhanskā strādā ļoti šauram tirgum bez iespējas eksportēt uz Krieviju, jo nav kvalitātes sertifikācijas.

Līdz ar to vietējās preces te ir lētākas. Lētākas Doņeckā un Luhanskā ir arī cigaretes. Iepriekš Doņeckā nebija pieņemts daudz runāt par tabakas fabriku "Hamadei", jo tur izgatavoja viltotas "amerikāņu" cigaretes. Maz par uzņēmumu runā arī tagad, bet cigaretes tas joprojām ražo lielos daudzumos. Viltojumi, protams, vairs neceļo uz Ukrainu.

Izbraucot no pašpasludinātās republikas uz Ukrainas kontrolēto teritoriju, uzreiz aiz kontrolposteņa stāv tipisks DTR piemineklis – "duty free" vagoniņš. Fotografēt to man neļāva.

"Atnāc pēc tam, kad kaut kādu alkoholu izliksim, tad pafotografēsi," smejas pārdevējs, "Bet pagaidām pērc cigaretes. Bloks no 155 līdz 200 rubļiem (2,40 – 3,50 eiro)!"

Visvairāk ir amerikāņu cigarešu – "Parliament", "Marlboro", "Lucky Strike" – un uz paciņām akcīzes markas un uzraksti par smēķēšanas kaitīgumu krievu un čehu valodās.

Doņeckā īpašs šiks un pārticības zīme ir Rostovas, nevis vietējo cigarešu smēķēšana. Toties veikalā vietējās cigaretes var maksāt no 11 līdz 16 rubļiem. Un vietējais degvīns vienā plauktiņā ar "Šahtorskaja", "Zaboinaja", "Doņeckaja" maksā 68 rubļus par pudeli.

Pārējā Ukrainā produkti vēsturiski ir lētāki. Doņeckā, piemēram, sezonas karstumā tomāti maksā 80 rubļus kilogramā (1,30 eiro), gurķi 45 – 50 rubļus (0.72 – 0.80 eiro). Tas ir divas līdz trīs reizes dārgāk nekā brīvajā Ukrainas teritorijā.

Par aptuveni 20% ir dārgāka arī gaļa. Mājas vistas maksā 190 rubļus (3 eiro) kilogramā, atdzesēta fabrikas vista no 118 rubļiem (1,90 eiro), laba teļa gaļa tirgū būs ap 400 rubļiem (6,40 eiro), cūkgaļa – 330 – 350 rubļu (5,30 – 5,60 eiro). Veikalos var atrast saldētu cūkgaļu par 270 rubļiem (4,30 eiro).

Benzīns LTR un DTR ir lētāks nekā Ukrainā un jūtami dārgāks nekā Krievijā. 95 markas benzīns maskā 45 rubļus litrā, 92 – 44 rubļus, bet dīzeļdegviela – 43 rubļus.

Lēti Doņeckā ir arī komunālie maksājumi. Par elektrību te nebija jāmaksā visu 2014. gadu. Tikai 2015. gadā varasiestādes un kompānijas izdomāja, kā iekasēt maksu par gaismu. Visu pakalpojumu cenas palika pirmskara līmenī, bet pēc tam tika konvertētas rubļos par pazeminātu kursu 1 pret 2.

Vienistabas dzīvoklis mēnesī no ģimenes budžeta var prasīt 500 – 600 rubļu (8 – 9,50 eiro). Tas ir daudz lētāk nekā kaimiņos Mariupolē, kas atrodas brīvajā Ukrainā.

Doņeckā mēnesī tiek pārdoti trīs līdz četri desmiti dzīvokļu. Cenas ir aptuveni tādas pašas kā pirms kara grivnās. Grivna ir nokritusies trīs reizes, cenas dolāros vidēji tikpat. Centrā par dzīvokli lieliskā "staļinkā" būs jāmaksā 30 000 dolāru. Labs trīsistabu dzīvoklis netālu no centra maksā 25 000 līdz 30 000 dolāru. Tuvējā Makijivkā divistabu dzīvokli var nopirkt par pusotru tūkstoti dolāru.

Daudzi "Krievijas brīvprātīgie" dod priekšroku palikt lielajā un skaistajā pilsētā, cerot uz labākiem laikiem. Dzīvokļi tiem, kas var izbraukt, vēl nesen tika noformēti Kramatorskā un Mariupolē.

"Es pārdevu savu trīsistabu dzīvokli par 26 tūkstošiem dolāru un atgriezties vairs te nevēlos," stāsta ārste Natālija, viena no labākajām šīs puses laboratorisko izmeklējumu speciālistēm.

"Atnāca padzīvojuši ļaudis ar meitiņu, meitiņa uzreiz metās apskauties ar kaimiņieni no otrā stāva. Viņai vīrs no MGB (Valsts drošības ministrija) un es aptuveni sapratu, no kurienes maniem pircējiem nauda. Meitiņas vīru man nerādīja.

Darījumu noformējām Kramatorskā pie notāra bankā, es naudu ieskaitīju kontā, bet separātisti aizbrauca atpakaļ uz manu bijušo pilsētu. Es tur neatgriezīšos pat tad, ja tur atgriezīsies Ukraina. Pirms kara mans dzīvoklis maksāja 100 tūkstošus dolāru," viņa stāsta.

Pavasarī DTR paziņoja, ka visi darījumi jāreģistrē "republikā" un pārējā Ukrainas teritorijā noslēgtie līgumi nav spēkā esoši. Tas satrauc vietējos pircējus – sanāk, ka darījumus pārdevēji var apstrīdēt? Pagaidām par darījumiem nodokļus sanāk maksāt divām pusēm.

DTR nav komercbanku, tātad arī nevar paņemt hipotēku dzīvesvietas pirkšanai. Vecie kredīti pagaidām par sevi neatgādina. Kaut gan bankas ar Rietumu kapitālu savus portfeļus šeit attīrīja kā varēja.

"2015. gada vasarā man piezvanīja no "Ukrsibbankas"," stāsta Doņeckas iedzīvotājs Kirils, kurš pamanījās paņemt aizdevumu dzīvokļa iegādei deviņstāvu blokmājā ar 14% gada likmi uz 30 gadiem.

"Mans dzīvoklis tajā brīdī maksāja kaut kur zem 90 tūkstošiem dolāru un kredīta atlikums bija 65 tūkstoši dolāru. Sākumā man piedraudēja, es piedāvāju viņiem atvērt bankas filiāli Doņeckā, lai es varētu tur veikt maksājumus. Pēc tam man piedāvāja dzēst 20% summas un šķirties, es atbildēju: "Tikai 15%!". Mani pasūtīja, bet pēc mēneša piezvanīja un piekrita. Tad es teicu: "10%!". Atkal salamājāmies, bet 2015. gada februārī man piezvanīja un teica, ka bankas īpašnieki ir pieņēmuši lēmumu piekrist jebkuriem nosacījumiem un attīrīt kredītu portfeli. Un mēs ātri noformējām darījumu. Es samaksāju 6,5 tūkstošus dolāru un šķīros no bankas," viņš stāsta.

"Atlikušo parāda summu, procentus un soda naudas man uzdāvināja. Tagad tā ir mana lielākā problēma. Ukrainā dāvinājuma līgumi tiek aplikti ar 17% nodokli. Nodoklis ir jāapmaksā man. Pagaidām, par to nemaz nedomāju. Karš – varbūt tie papīri sadegs kopā ar nodokļu dokumentiem pirms tā beigām," prāto Kirils.

Saskaņā ar Ukrainas likumdevēju 2014. gada lēmumu pretterorisma operācijas (ATO) norises zonā ir aizliegts bez īpaša rīkojuma uzrēķināt soda naudas par kredītiem un atsavināt ieķīlātos īpašumus. Tas labi attur parādu piedzinējus pat Ukrainas kontrolētajā teritorijā, nemaz nerunājot par pašpasludināto republiku zonām. Viss aprobežojas tikai ar draudu zvaniem.

Daudzas lietas DTR ir saistītas ar bērnišķīgu apvainošanos: "Mūs neievēro!". Tas iniciējis kaudzi notikumu, svētku, pasākumu, kurus, pēc vietējo ideologu domām, pārējā pasaule vienkārši nevarēs ignorēt.

Pašpasludināto republiku sākumā tās bija gūstekņu parādes. Pēc tam dienās, kad Ukrainā piemin Golodomora upurus, sāka rīkot krāsainus gadatirdziņus Ļeņina laukumā, bet 2016. gadā Doņeckā atkal atvērts restorāns "McDonalds".

Tā bija faktiski valsts programma. Gatavošanās trīs ātrās ēdināšanas restorānu atvēršanai tika rūpīgi atainota visos medijos, bet video ar pirmās ēstuves atklāšanu 2016. gada 16. jūlijā izplatījās tīmeklī.

Restorāna nosaukums tagad ir "DonMak". Separātistu "Doņeckas informācijas aģentūra" toreiz citēja ēstuvju tīkla menedžeri Ņinu Runiču, kura ar lepnumu stāstīja: "Produkcijas garša, tāpat kā ēdienkarte, ir palikusi iepriekšējā. Un ļaudis, atnākot pie mums, atkal varēs baudīt iemīļotos ēdienus!".

Doņeckā ir trīs "DonMak" restorāni, tur patiešām rūpīgi atjaunota gandrīz visa ēdienkarte. Ražošanas un tirdzniecības ministrs savā "Facebook" lapā līdzās ierakstam par elektrolokomotīves remontu Juzovskas elektrometalurģiskajā rūpnīcā varēja paziņot par jauna siera veltnīša iekļaušanu piedāvājumā.

Doņecka ir brīva no licencēšanas likumiem un citām civilizācijas tiesību normām, kas saistītas ar autortiesībām. Šeit to jūt it visā un daudziem vietējiem tas izraisa dižmanīgu lepnumu: "Mēs esam pilnīgi brīvi!".

"DonMak" restorānos cenas ir nedaudz augstākas nekā "McDonalds" netālu esošajā Krievijas Rostovā pie Donas, bet daudz zemākas nekā Eiropā. Hamburgers maksā 55 rubļus, čīzburgers – 75, vistas rullītis – 140.

Cenu kāpumu pašpasludināto republiku teritorijās attur galvenais deficīts – nauda.