Trīs piemēri: Kā Ramzans Čečenijas vēsturi pārraksta par labu Kadirovu klanam  (53)

Lai gan nav iespējams pilnībā piekrist Vinstonam Čērčilam piedēvētajam teicienam, ka vēsturi raksta uzvarētāji, jo savu artavu nākamo paaudžu atmiņai atstāj arī zaudētāji, uzvarētāji pilnīgi noteikti cenšas to darīt.

Kā reiz norādīja viena no termina "totalitārisms" iedibinātājām, politiskā teorētiķe Hanna Ārente, viedokļa brīvība ir farss, ja vien netiek garantēta iespēja iepazīties ar faktos balstītu informāciju un fakti ir neapšaubāmi. Viņa gan uzskatīja, ka faktiem ir mazas cerības izturēt varas vēršanos pret tiem.

Politikas teorijā par piemēriem faktu manipulācijām un attiecīgi vēstures pārrakstīšanai visbiežāk izmanto nacistiskos un komunistiskos režīmus. Spilgts piemērs ir viena no Oktobra revolūcijas līderiem un Sarkanās armijas izveidotāja Ļeva Trocka pazušana no PSRS un, kā atzīmē britu filozofs Ričards Barets, arī mūsdienu Krievijas vēstures mācību grāmatām.

Lai gan faktu slēpšana un melu radīšana notiek arī demokrātiskā sabiedrībā, vēsturi joprojām ir vieglāk pārrakstīt sabiedrībā ar ierobežotu piekļuvi informācijai.

Berets uzskatam min Krieviju, kurā galvenos medijus kontrolē valsts, bet pret citiem notiek aktīva vēršanās. Šī iemesla dēļ Krievijā joprojām populāras ir oficiālās varas izplatītās dažādās teorijas par ukraiņu vai amerikāņu vainu Malaizijas lidmašīnas notriekšanā, lai gan starptautiska Nīderlandes vadīta komisija pierādīja, ka to paveikuši Krievijas finansēti kaujinieki.

Patlaban novērojams, kā vēstures pārrakstīšanai pieķērusies Krievijas teritorijā ietilpstošās Čečenijas vadība, cenšoties sevi pilnībā nodalīt no 90. gadu centieniem pēc republikas neatkarības. Ieskatam piedāvājam trīs spilgtus piemērus:

Autonomās republikas prezidents šī gada 2. janvārī pieminēja vienu no smagākajām kaujām Čečenijas vēsturē - kauju par Grozniju, kura sākās 1994. gada 31. decembrī. Aptuveni piecas nedēļas ilgā karadarbība pilsētu pārvērta gruvešos, bet daudzi tūkstoši karavīru un civiliedzīvotāju zaudēja savas dzīvības.

Publiskotajā ziņojumā Ramzans Kadirovs raksta:

"Šodien Čecenijas republikas iedzīvotāji dzīvo ilgstošā mierā, harmonijā, drošībā un stabilitātē. Lai to sasniegtu, mēs esam cietuši neatjaunojamus zaudējumus. Simtiem tūkstoši cilvēku ir miruši, liels daudzums iedzīvotāju ievainoti, tūkstošiem bērnu ir bāreņi, daudzas pilsētas, ciemi, rūpnīcas, slimnīcas, skolas, universitātes, teātri un muzeji tika iznīcināti. Tā bija nacionālā traģēdija.

Pirms divdesmit viena gada Groznija tika ieņemta. Televīzijas ekrānos skanēja glāžu šķindas un šampanieša korķu šāvieni, kamēr Groznijā bija artilērijas uguns, civiliedzīvotāju un Krievijas karavīru asinsizliešana. Tā sākās karš, kurš ieradās pie daudzām mūsu ģimenēm visā valstī. Pēc divarpus gadiem Hasavjurtā (Dagestānas Republikā) tika parakstīta vienošanās, bet ar tiešu Mashadova atbalstu Basajevs un viņa banda uzbruka Krievijas teritorijai.

Pirmais Čečenijas Republikas prezidents, Krievijas varonis Ahmats Kadirovs ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstu pavērsa vēstures kursu cita virzienā, likvidējot vahābismu un terorismu, un klāja stabilus pamatus Čečenijas cilvēku atjaunotnei. (..)"

Līdzās sava vēstures skaidrojuma izklāstam Kadirovs arī norāda, ka īsi pirms gadumijas ar muftija dalību pēc musulmaņu tradīcijām pārapbedīti 111 cilvēki, kuri esot gājuši bojā kaujā par Grozniju. Viņi pagaidām neesot identificēti, un nav zināms, vai viņi karojuši kādā no pusēm vai bijuši mierīgie pilsētas iedzīvotāji.

Kadirovs savā stāstījumā ne tikai sajaucis gadus (kauja par Grozniju notika pirms 22 gadiem), bet arī nemin, kas bija Jaunā gada svinību pārtraucēji pilsētā.

Pēc 1994. gada novembra beigās īstenota neveiksmīga bruņota apvērsuma mēģinājuma neatkarību pasludinājušajā Čečenijā, jau nākamajā mēnesī republikā ienāca Krievijas karaspēks. Tam īsā laikā bija paredzēts pakļaut Grozniju, un 31. decembrī tika uzsākta spēcīga pilsētas apšaude ar artilēriju, kam sekoja gaisa uzlidojumi un sauszemes karaspēka ienākšana pilsētā. Savukārt pilsētā aizstāvības spēkus komandēja vēlākais Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs.

Kara apstākļos savu politisko karjeru sāka veidot arī Ramzana Kadirova tēvs Ahmats. Tieši 1995. gadā, laikā, kad Čečenijas pirmais prezidents vēl bija šobrīd Krievijā par teroristu dēvētais Džohars Dudajevs, armiju vadīja Mashadovs, bet par vienu no militārajiem līderiem izvirzījās Šamils Basajevs, Kadirovs seniors kļuva par de facto neatkarīgās republikas galveno muftiju.

Savā amatā viņš teica ne vienu vien kaismīgu runu, cita starpā saucot čečenus uz džihādu, kā arī aicinot katram čečenam nogalināt 150 krievus (viņš pats vēlāk intervijās teicis, ka aicinājis nogalināt tik daudz, cik tas ir iespējams, neminot konkrētu skaitu).

Ahmeta Kadirova uzruna čečenu valodā ar subtitriem krievu valodā

Šajā laikā arī tagadējais prezidents, Ahmeta dēls Ramzans nestāvēja malā. Jau 17 gadu vecumā līdzās tēvam viņš pievienojās čečenu kaujiniekiem, bet deviņpadsmit gadu vecumā – 1996. gadā – kļuva par sava tēva miesassargu un palīgu, norāda "Lenta.ru".

Ahmetam Kadirovam uzskati vēlāk gan strauji mainījās. 1999. gadā viņš apsūdzēja pats savus agrākos līdzgaitniekus radikālā džihāda īstenošanā un kopā ar sev lojālajiem spēkiem pārgāja Krievijas pusē, nodrošinot sev autonomās republikas prezidenta amatu. Turklāt pretēji Ramzana teiktajam soctīklos uzbrukumu jeb otro karu nesāka Basajevs, bet Krievija.

Kopumā tiek lēsts, ka nedaudz vairāk nekā mēnesi ilgajā kaujā par Grozniju krita vismaz 2000 vīru katrā no pusēm. Bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits dažādos avotos tiek lēsts līdz pat 30 000, turklāt liela daļa no tiem bija etniskie krievi. Lielais civiliedzīvotāju upuru skaits skaidrojams ar Krievijas armijas izvēlēto taktiku uzbrukumu pilsētā galvenokārt īstenot ar artilērijas apšaudēm un gaisa uzlidojumiem.

Savukārt šī gada 8. janvārī Ramzans Kadirovs atminējās kādu senāku notikumu. Viņš pieminēja 1957. gada 9. janvāri, kad PSRS Augstākā Padome atjaunoja Čečenijas–Ingušijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku, ļaujot vairāk nekā pirms 13 gadiem izsūtītajām čečenu un ingušu tautām atgriezties padomju varas izpostītajā dzimtenē.

Publiskotajā ierakstā Ramzans Kadirovs raksta:

"Dārgie draugi! Pirms 60 gadiem PSRS Augstākās padomes prezidijs izsludināja dekrētu, atjaunojot Čečenijas–Ingušijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku, kura tika likvidēta sakarā ar čečenu un ingušu tautu izsūtīšanu. Mēs svinam šo dienu kā Čečenijas atjaunošanas dienu. Čečenijas tauta piedzīvoju traģiskus gadus, pavadīja daudzus gadus Sibīrijā un Centrālāzijā. Šajā laikā mūsu mājas tika nojauktas, arhīvi sadedzināti, mošejas un kapsētas iznīcinātas. Mūsu cilvēki bija bezspēcīgi. Reabilitācija tika atlikta vairākas desmitgades. Visi staļinistu amatpersonu lēmumi izsūtīt čečenus un citas tautas tika atzīti par nelegāliem.

Diemžēl mūsu nacionālā traģēdija pēc dažām desmitgadēm tika atjaunota. Starptautiskie teroristi, bezatbildīgi vietējie politiķi un pseidopatrioti uzsāka karu, kas mūsu nāciju noveda uz pilnīgas iznīcināšanas robežas. Pirmais Čečenijas prezidents, Krievijas varonis Ahmats Kadirovs (lai Allāhs ir viņam žēlīgs) veda cīņu pret šo ļaunumu un izglāba mūsu tautu.

Šodien Čečenijai ir īsts valstiskums Krievijas Federācijas ietvaros. Un to garantē mūsu pēc Ahmeta Kadirova iniciatīvas sarīkotā referenduma pieņemtā konstitūcija un patiess atbalsts no Krievijas prezidenta Vladimira Putina vadītās federālās valdības. Čečenijas Republika ir visstabilākais valsts reģions, kas strauji attīstās. (..)"

Padomju vara pirmo neatkarīgo čečenu un ingušu valsti Ziemeļkaukāza Kalnu Republiku likvidēja 1921. gadā, nepilnus trīs gadus pēc tās dibināšanas to iekļaujot Padomju Savienībā, un izveidojot Čečenijas–Ingušijas Autonomo PSR. Savukārt 1944. gada 7. martā par spīti čečenu un ingušu aktīvai līdzdalībai cīņās pret vērmahtu abas tautas tika apsūdzētas sadarbībā ar nacistiem, kā rezultātā tika pieņemts dekrēts par autonomās PSR likvidāciju. 1957. gadā tā tika atjaunota, taču Čečenija neatkarību neatguva.

BBC norāda, ka līdz ar republikas likvidēšanu no tās uz Kazahijas PSR tika izsūtīti pilnīgi visi šo abu Ziemeļkaukāza tautu iedzīvotāji jeb 496 460 cilvēki, no kuriem aptuveni 60 % ceļā un izsūtījuma laikā gāja bojā. Vēl mūsdienās Kazahstānā mīt vairāk nekā 30 000 čečenu, norāda organizācija "Joshua Project".

Arī Ramzana tēvs Ahmets piedzima izsūtījumā Karagandā, bet viņa ģimene atgriezās dzimtenē jau drīz pēc autonomijas atjaunošanas. 80. gados viņš Uzbekistānā studēja Taškentas Islāma institūtā, pēc kura beigšanas Čečenijā vadīja mošeju un vēlāk atvēra pirmo islāma institūtu Ziemeļkaukāzā. Savukārt 1990. gadā viņš Jordānijas universitātē Ammānā uzsāka šariata studijas.

Kad 1991. gadā de facto tika atjaunots Čečenijas valstiskums, pasludinot tās neatkarību, Kadirovs atgriezās dzimtenē un kļuva par vienu no aktīvākajiem republikas garīgajiem līderiem. Cita starpā viņš pasludināja džihādu pret Krieviju, vistiešākajā mērā kļūstot par vienu no "pseidopatriotiem - kara sācējiem", par kādiem patlaban runā viņa dēls.

Vēlāk viņa tēvs no savas pagātnes norobežojās un Otrā Čečenijas kara sākumā 1999. gadā ar sev lojālajiem spēkiem pārgāja Krievijas pusē.

Šī gada 3. janvārī Ramzans Kadirovs savā "Instagram" kontā atzīmēja čečenu islāma mistiķa un sūfisma paveida, tā dēvētā zikri, kustības radītāja Kunta Hadži izsūtīšanas gadadienu.

19. gadsimta vidū noslēdzās gandrīz 50 gadus ilgais Kaukāza karš, kurā Krievija pakļāva kalnu tautas. Mekā un Bagdādē ilgstoši dzīvojušā čečenu garīgās autoritātes Hadži sludinātā miera reliģija pēc ilgajiem kara gadiem strauji guva popularitāti, liekot Krievijas amatpersonām ar aizdomām vērot oficiāli atbalstītās islāma versijas konkurentu līdz 1864. gadā tās viņu apcietināja. Trīs gadus vēlāk Hadži izsūtījumā mira.

Publiskotajā ierakstā Ramzans Kadirovs raksta:

"Čečenu tautas vēsturē ir daudz traģisku dienu. 1864. gada 3. janvārim ir īpaša vieta šajā sarakstā. Tajā dienā pēc imperatora onkuļa, lielkņaza Mihaila Romanova pavēles tika arestēts un izsūtījumā nosūtīts mūsu mīļotais Allāha mīlētais šeihs Kunta Hadži Kišijevs.

Tika arestēti arī viņa tuvākie sekotāji. Starp viņiem bija arī mans tiešais priekštecis Iļjass Benojevskis. Viņa dzīve beidzās izsūtījumā un Kunta Hadži Kišijevs viņu apglabāja.

Kunta Hadži Kišijeva arests bija viena no brutālākajām, vardarbīgākajām un netaisnīgākajām imperiālo amatpersonu patvaļām pret čečenu garīdzniecību. Kunta Hadži aicināja cilvēkus dzīvot mierā, harmonijā, ticībā, vienotībā un cilvēcīgi bez vardarbības, kara un asinsizliešanas. Acīmredzami tas nesakrita ar Kaukāza militārās administrācijas plāniem, kuri desmitgadēm nepārtrauktā Kaukāza kara dēļ kļuva aizvien bagātāki, ieguva rangus, titulus, pozīcijas un pagodinājumus.

Tomēr Kunta Hadži un viņa ģimenes deportācija neiznīcināja viņa vēstījumu par mieru un vienotību. Simtiem tūkstoši sekotāju Čečenijā, Krievijas reģionos un desmitiem valstu ir Kunta Hadži sekotāji. Viņa sekotāji ir tik pat cieši viņa mācības skolnieki, kā tie mācekļi, kuri uzauga un dzīvoja ar viņu un piedzīvoja viņa traģisko likteni. Pat aresta laikā viņš sekotājus aicināja izvairīties no asinsizliešanas. Viņa sekotāji miermīlīgi lūdza viņu atbrīvot, bet militārie komandieri Šali pļavās nogalināja simtiem neapbruņotu cilvēku. (..)"