Atlūzas: Doņeckas un Luhanskas 'republiku' biznesa īpatnības  (79)

"Delfi", sadarbībā ar interneta portālu "Spektr", publicē rakstu sēriju "Atlūzas. Dzīve neatzītajos Krievijas satelītos", kura ļauj ielūkoties Abhāzijas, Dienvidosetijas, Piedņestras un prokremlisko separātistu kontrolēto Donbasa teritoriju ikdienā. Šis ir sērijas ceturtais raksts – otrā daļa reportāžai no Donbasa. Iepriekšējo publikāciju par Donbasu var lasīt šeit. Par Gruzijas teritoriju Abhāziju var lasīt šeit un šeit..

"Man tagad nav nekādas dokumentācijas," stāsta friziere Tatjana, "maksāju 500 rubļus (8 eiro) mēnesī par patentu vienam cilvēkam un 600 rubļus (9,5 eiro) pensiju fondā. Kopā 1100 rubļu (17,5 eiro) uz vienu firmā strādājošo, ja ir mazāk par 10 darbiniekiem."

Iepriekš no tādām firmām prasīja 2,5% no apgrozījuma, attiecīgi šis apgrozījums bija jāuzskaita žurnālā, bet pārbaudes DTR ir ļoti stingras. Vietējā nodokļu inspekcija, policija un citas struktūras tika komplektētas pirmskara visa apgabala štata līmenī ar domu, ka tiks "atbrīvots" viss Doņeckas apgabals.

Par "atbrīvošanu" joprojām turpina runāt, bet pārbaudītāju un likumsargu ir vairākas reizes par daudz, nekā būtu nepieciešams tādai teritorijai ar knapi dzīvu biznesu. Ir kas ķer un ir ko iesēdināt par kukuļņemšanu. Vidējā un zemākā ierēdniecība pastāvīgi ir uzmanības lokā.

Es zinu kāda ārsta – sejas un žokļa ķirurga – stāstu, kurš pacientiem lūdza nopirkt mēneša beigās trūkstošo šuvju materiālu un medikamentus operācijai, bet radinieki piezvanīja Valsts drošības ministrijai. Republika it kā nav īsta un tiesa tāda pati, taču ārsts tika iesēdināts uz 2,5 gadiem pavisam īstā kolonijā, kur, pat salīdzinot ar Ukrainu, baro ne visai labi.

Ko nu tikai par ārstu, pēdējos mēnešos tika arestēti divi Doņeckas administratora Igora Martinova (mērus ieceļ DTR vadonis Aleksandrs Zaharčenko) vietnieki. Vienu par izspiešanu no uzņēmējiem, otru par Krievijas humānās palīdzības medikamentu tirgošanu pašam piederošā aptieku tīklā. Zāles pirms nonākšanas pārdošanā it kā bija norakstītas pilsētas slimnīcās.

Atvieglotā nodokļu sistēma tika ieviesta jūlijā. Uzņēmējus te dala divās grupās. Pirmā – līdz 10 nodarbinātajiem; otrā – lielāks skaits. Par pirmo grupu pieminēts jau iepriekš, bet otra nodokļos maksā 6% no apgrozījuma.

Un tas ir vesels sports, kā uzņēmējiem samazināt apgrozījumu un oficiāli noformēt mazāk darbinieku. Pārējās jomās nodokļu kodekss sīkumos atkārto Ukrainas sistēmu līdz pat "apiņu audzēšanas un vīnkopības" nodoklim visām kafejnīcām un restorāniem.

Saskaņā ar nesenu Zaharčenko rīkojumu, uzņēmēji ir spiesti maksāt algu par likmi 8000 rubļu (130 eiro). Tieši no tādas summas budžetā un pensiju fondā viņi ir spiesti iemaksāt nodokļus par darbiniekiem. Tai pat laikā vakanču sarakstu nodarbinātības centrā pārpilda piedāvājumi, kur alga ir no diviem līdz trim tūkstošiem rubļu (32 – 46 eiro) mēnesī. Skandālu LTR ("Luhanskas Tautas Republika") izraisīja sākumskolas skolotāja vakance, kur kā alga bija noteikta 1200 rubļi (20 eiro) mēnesī.

Atsevišķs stāsts ir iekšējās muitas nodevas. "Zini, dzīvojam no trešdienas līdz trešdienai," stāsta mazā uzņēmēja Marina, kura reizi nedēļā sūta savu preci uz Luhansku. "Viss ir nopietni – ārējos ekonomiskos līgumus reģistrējam, pāris dienas zaudējam un braucam tad cauri Debaļcevei, tad cauri Sņižnei. Ja mašīnā ir preces mazāk nekā 1000 eiro vērtībā, tad nodeva ir 20 eiro no automašīnas. Kam mašīnā ir vairāk vērtas preces, tas maksā progresīvi vairāk. Tas ir DTR. LTR par laimi mums nodevu nav izgudrojuši, iztiekam ar parastām preču pavadzīmēm," viņa stāsta.

"Muitas nodevu" noteikumi mainās patiešām bieži un sava biznesa profilu Marina lūdza nepubliskot. Viņai tur vēl jādzīvo.

Lielais bizness DTR oficiāli nemaksā neko. Visi lielākie metalurģijas uzņēmumu, šahtas, koksa ķīmiskās rūpnīcas, kas ietilpst Donbasa slavenajā ķēdē "ogles-kokss-metāls", strādā Ukrainas jurisdikcijā un visus nodokļus maksā tur.

Tas izklausās neticami, bet Ukrainas pierobežas pilsētas dzīvo ar budžeta pārpalikumu, jo, piemēram, Luhanskas apgabala lielākais uzņēmums – Alčevskas metalurģijas rūpnīca – ir pārreģistrēts Ukrainas kontrolētās teritorijas Starobeļskā. Tātad, arī nodokļi no 15 000 darbinieku algām tiek iemaksāti Starobeļskas pilsētas budžetā.

Oligarha Rinata Ahmetova metalurģijas rūpnīcas ir reģistrētas Mariupolē. Bet otrais Doņeckas lielākais pirmskara nodokļu maksātājs no darba algām pēc Doņeckas metalurģijas kombināta ir futbola klubs "Šahtjor", kurš tagad "dzīvo" Kijevā, bet spēlē Ļvivā un kaut kur tur maksā nodokļus.

Visi tādu ogļraktuvju, rūpnīcu, dzelzceļa, lielo termoelektrostaciju darbinieki algu saņem grivnās uz Ukrainas bankas kartes. Tie ir simti tūkstošu cilvēku. 2016. gada janvārī tikai Doņeckas dzelzceļš vien Ukrainas nekontrolētajā teritorijā nodarbināja 27 000 cilvēku. Var vēl pieskaitīt aptuveni miljonu pensionāru, kuri arī saņem naudu savos Ukrainas banku kontos.

Pašu banku, tāpat kā bankomātu, šajās teritorijās nav. Kurš var, naudu brauc izņemt uz Kijevas kontrolēto teritoriju. Retāk – maksā par pirkumiem ar karti Krievijas Rostovas apgabalā. Pārējie izmanto DTR un LTR plaukstošā jaunā biznesa pakalpojumus – skaidras naudas izņemšanas kantorus. Šeit pārskaitīs un izmaksās skaidrā naudā summu no jebkuras Ukrainas vai Krievijas bankas kartes. Cenas ir mainīgas. Bija laiki, kad par pakalpojumu ņēma 25%. Tagad, īpaši par to painteresējos tuvākajā kantorī, jebkurš pakalpojums ir par 5% no summas.

Kāpēc tā? Lielie uzņēmumi, piemēram, Jenakijeves metalurģijas rūpnīca, Alčevskas kombināts strādā eksportam, bet eksports uz Eiropu var būt tikai legāls, tātad Ukrainas. Aizver rūpnīcu – sagrūs vienas nozares pilsētas, atņem to likumīgajam īpašniekam – zudīs ienākumi. Arī izejvielas gudri vadītāji ieved dažām darba diennaktīm. Par šo problēmu strīdas Krievijas kuratoru gaišākie prāti, un kaut kādus panākumu šajā jomā viņi arī ir sasnieguši.

Stāsta, ka divas lielākās saldumu fabrikas Doņeckā ir "izīrētas" un tādā veidā īrnieki, nevis īpašnieki, maksā nodokļus DTR.

Savukārt elektroenerģiju piegādā Rinatam Ahmetovam piederošs holdings DTEK, kurš nevarēja pieņemt samaksu rubļos savos kontos un maksāt nodokļus DTR, lai netiktu apsūdzēts "terorisma finansēšanā".

Gadu par elektrību neviens nemaksāja. Rēķini krājās, parādi auga, bet vadība meklēja risinājumus vai gaidīja pārmaiņas. Kopš 2015. gada rudens maksu par elektrību ievāc starpniekfirma, kas strādā DTR tiesību laukā. Naudu iekasē rubļos caur DTR Republikas banku. Kā izpētījuši Ukrainas žurnālisti, šai firmai ir līgums ar DTEK. Visi pārskaitījumi pretterorisma operācijas norises zonā (ATO) ir publiski saskaņā ar speciālu Ukrainas valdības rīkojumu.

Industriālais Donbass ir vienots organisms. Piemēram, rūpniecība šajās stepēs varēja attīstīties tikai pēc Siverskijdoņecas-Donbasa kanāla atklāšanas. Tas stiepjas no apgabala ziemeļiem uz dienvidiem, ceļā līdz Doņeckai pārvarot trīs pacēlumus ar sūkņu staciju palīdzību.

Ukrainas ūdens plūst vispirms cauri Slovjanskai un Kramatorskai, šķērso prokremlisko kaujinieku kontrolētās teritorijas, tad sāk barot Volnovahu un Mariupoli. Kompānijas "Donbasa ūdens" centrs joprojām atrodas Doņeckā. Ukrainas Slovjanskā, piemēram, ir ūdens deficīts, jo vadība Doņeckā neiedala tai nepieciešamās kvotas daudzo kaujās gūto kanāla bojājumu dēļ pie Horļivkas.

Doņeckā tikmēr darbojas strūklakas, bet Mariupoli glābj ūdens no Starokrimskas ūdenskrātuves, kā arī tiek slēgts līgums ar amerikāņiem par jūras ūdens atsāļošanas stacijas celtniecību.

To pašu var pastāstīt par elektrotīkliem, unikālā antracīta piegādēm vietējām termoelektrostacijām un dzelzceļa darbu. Ogļu piegādei, piemēram, strādā dzelzceļa atzars Jasinuvate-Skotuvate. Pāri frontes līnijai sastāvu velk dīzeļa-elektrolokomotīves (vadi ir sarauti). Mašīnisti signalizē un uz brīdi šaušana pieklust.

Luhanskai elektroenerģiju piegādā no lielās termoelektrostacijas Sčastjā. Te atrodas Ukrainas armija, par pilsētu pastāvīgi notika kaujas. Bet ogles uz staciju veda no šahtām DTR kontrolētajā teritorijā. Vienu brīdi, lai izvairītos no sīvām kaujām, antracītu ieveda pa apkārtceļu cauri Krievijai.

Ja palūkojas uz karti, kļūst skaidrs, ka pašpasludinātās republikas kara apstākļos ir ļoti dzīvot nespējīgi veidojumi. Ukrainas pusē ir palikusi lielākā gāzes centrāle, kas sadala Krievijas dabasgāzi. Ukrainas artilērija ir tuvu lielākajiem rūpniecības centriem – Doņeckas, Luhanskas, Horļivkas, Dokučajevskas. Praktiski ielenc lielākos dzelzceļa mezglus – Jasinuvati un Debaļcevi – un var vienā mirklī sadalīt LTR un DTR pie Svitlodarskas dugas, vai atgriezt Horļivku no Doņeckas pie Jasinuvates.

Kopš februāra Ukrainas spēku uguns kontroles zonā atrodas Jasinuvates lielākais autoceļu atzars, kas ievērojami apgrūtina Horļivkas garnizona apgādi un Doņeckas saikni ar Jenakijevi un Luhansku.

Par sprādzienbīstamās lielā koncerna "Stirol" rūpnīcas palaišanu Horļivkā vispār nevar būt ne runas – Ukrainas karavīri atrodas dažu kilometru attālumā.

Savukārt DTR un LTR divu armijas korpusu daļas atrodas bīstamā attālumā no trīs svarīgām Ukrainas termoelektrostacijām – Kurahovē, Svitlodarskā un Sčastjā. TES sasniedzami ne tikai 122 mm haubicēm, bet vietām arī ar 120 mm mīnmetēju šāviņiem.

Par spīti lielajai rūpniecībai, kas strādā Ukrainas labā (avotu dati liecina, ka rūpniecības uzņēmumi, kas darbojas DTR teritorijā, nodrošina 55% Ukrainas Doņeckas apgabala nodokļu), DTR un LTR faktiski nav bāzes nodokļu iekasēšanai.

Eksperti vērtē, ka Krievijas subsīdiju daļa vietējā budžetā ir ap 82%. Taču ir jāsaprot, ka pēdējā laikā Krievija finansējumu ir samazinājusi par 30%, pieprasot meklēt naudu uz vietas. Vietējo budžetu summas ir pats slepenākais no kara noslēpumiem. Bet budžeta maciņa pildīšanai tiek īstenoti ārkārtas pasākumi.

Piemēram, vasarā DTR un LTR pieņēma likumus par visu tirgu nacionalizāciju. Konfiskācijai tika pakļauti pat objekti, kas piederēja bijušās Reģionu partijas biedriem, kuri tagad slēpjas Krimā. Tāpat atņemti īpašumi uzņēmējiem, kuri kvēli atbalstīja "krievu pavasari" un nekur neaizbrauca.

Doņeckā 24. jūnijā pieņemts, bet nav ticis oficiāli izsludināts, likums par nacionalizāciju. Šāda likuma eksistenci Minskas miera sarunās Krievijas un separātistu pārstāvji noliedz. Bet jūlijā saskaņā ar šo likumu Krievijas kompānijai "Mečel" atņemta Doņeckas elektrometalurģiskā rūpnīca. Rūpnīca atradās dīkstāvē kopš 2013. gada, bet tagad to grasījās palaist trīs mēnešu laikā un, "vienojoties ar iepriekšējiem saimniekiem", pārdot produkciju. 2017. gada janvārī rūpnīca vēl nedarbojas un nav zināms, kad tā darbu sāks.

Doņeckā un Horļivkā mašīnbūves rūpnīcās ieviesta valsts pārvalde. Tas viss darīts, aizbildinoties ar "bezsaimnieka un nestrādājošu" īpašumu konfiscēšanu. Pēdējais šāda veida sasniegums – ukraiņu īpašniekiem ar pretlikumīgām metodēm atņemta "Silur" rūpnīca Harcizkā. Rūpnīca līdz septembra vidum ražoja metāla stieples un izstrādājumus no tās, bet novembrī sekoja rīkojums par pagaidu valsts administrācijas ieviešanu uzņēmumā.

Ģenerāldirektors no Odesas publicēja veselu sēriju video uzrunu darbiniekiem. Sākumā viņš aicināja strādniekus neiet uz sagrābto rūpnīcu, bet pēc tam jau izmisumā draudēja ar krimināllietām, skubinot nepiedalīties aprīkojuma sazāģēšanā metāllūžņos. Apvainojumi aprīkojuma sazāģēšanā ļoti aizvainojuši DTR Rūpniecības un tirdzniecības ministriju.

Ukrainā ir trīs mobilo telefonu sakaru operatori, divi no tiem turpina darbu DTR. Trešā operatora aprīkojums ir veiksmīgi atņemts un uz tā bāzes radīts vietējais operators "Fenikss". Pagaidām šajā tīklā var tikai zvanīt, bet vietējā Sakaru ministrija sola tuvākajā laikā palaist mobilo internetu.

Pastāvīgi tiek izdarīts spiediens uz Rinatu Ahmetovu un citiem Donbasa biznesa ķēžu īpašniekiem. Vasarā praktiski visiem "bijušajiem" aizliedza iebraukšanu DTR. Tagad šī neatzītā veidojuma Tautas padomē pirmajā lasījumā pieņemts likumprojekts par to uzņēmumu konfiscēšanu, kuri maksā nodokļus "valstīm, kas agresīvi karo pret DTR".