Atlūzas: DTR totālā aģitācija, 'uzvaras' un bezmaksas medicīna  (280)

"Delfi" sadarbībā ar interneta portālu "Spektr" publicē rakstu sēriju "Atlūzas. Dzīve neatzītajos Krievijas satelītos", kura ļauj ielūkoties Abhāzijas, Dienvidosetijas, Piedņestras un prokremlisko separātistu kontrolēto Donbasa teritoriju ikdienā. Šis ir sērijas piektais raksts – trešā daļa reportāžai no Donbasa. Iepriekšējās publikācijas par Donbasu var lasīt šeit un šeit. Par Gruzijas teritoriju Abhāziju var lasīt šeit un šeit.

Internets darbojas visur, pat tajās vietās, kur kauju dēļ nav mobilo sakaru (piemēram, Dokučajevskā). Bet interneta pakalpojumu sniedzējiem, piedraudot ar skarbiem sodiem, pavēlēts bloķēt "graujošās ukraiņu vietnes". Šis rīkojums tiek centīgi izpildīts. No "ukrainiskā" te var redzēt tikai futbola kluba "Šahtjor" spēļu translācijas, kuras vietējie kabeļtīkli izlases kārtībā demonstrē īpašos kanālos. Informācijas lauks ir pilnīgi monolīts – vietējās avīzēs redzami tikai optimistiski virsraksti par uzvarām laukos, rūpnīcās un frontē.

Ir jāatceras, ka Doņeckā praktiski nav palikuši iepriekšējās pārvaldes darbinieki – uz publisku sadarbību ar Krieviju nebija gatavs neviens no esošajiem Augstākās padomes deputātiem, pilsētu pameta ievēlētais mērs.

Taču gandrīz pilnībā saglabājās sociālo dienestu štats – pensiju fondā, dienestā darbam ar bērniem. Tāpēc gandrīz gadu pēc pilsētas sagrābšanas, kad jaunā vara 2015. gada aprīlī nolēma maksāt pensijas, īpašas organizatoriskas problēmas neradās. Iepriekšējās Ukrainas pensijas vienkārši izmaksāja rubļos par pazeminātu kursu 1 pret 2 (reālais tad bija 3 pret 1, tagad aptuveni 2,2 rubļi par 1 grivnu). Tāpat darīja ar invaliditātes pensijām, māmiņu pabalstiem un citiem sociālajiem maksājumiem.

Visizplatītākā pensija DTR vēl nesen bija 2490 rubļu (40 eiro) – kādreiz 1240 grivnas. Minimālā pensija – 2000 rubļu (32 eiro). 2016. gada augustā DTR līderis Aleksandrs Zaharčenko paziņoja par separātistu republikas vēsturē gaidāmo pirmo pensiju paaugstināšanu par 10%.

Pensiju izmaksas un to saņēmēju skaits ir vieni no nedaudzajiem pieejamajiem datiem par DTR un LTR ("Luhanskas Tautas Republika"). Saskaņā ar oficiālu paziņojumu DTR pensiju fonds 2016. gada augustā izmaksājis 2,9 miljardus rubļu 675 tūkstošiem pensionāru. LTR paziņoja par izmaksām 474 tūkstošiem pensionāru. Pavisam kopā 1,15 miljoni cilvēku.

Nav iespējams noteikt, cik šie skaitļi ir reāli. Saskaņā ar ANO versiju kaujinieku kontrolētajās Ukrainas teritorijā dzīvo 2,7 miljoni cilvēku. DTR un LTR statistikas pārvaldes uzrāda 2,3 un 1,5 miljonus cilvēku, kas ir ievērojami vairāk par ANO aplēsēm. Separātistu sniegtie dati ir aptuveni 75% no pirmskara iedzīvotāju skaita šajās vietās. Bet, lai kādus skaitļus skatītos, veco ļaužu pārsvars ir pamanāms.

Viņiem ir visgrūtāk aizbraukt, un viņi, lai cik paradoksāli tas nebūtu, bieži ir paši laimīgākie pašpasludināto republiku iedzīvotāji. Vēl nesen vairums pensionāru līdzās "krievu" pensijai saņēma arī Ukrainas pensiju. Ukrainas Sociālās politikas ministrijas dati liecina, ka Doņeckas apgabalā pensiju saņēma 550 tūkstoši pārvietoto pensionāru. Ukraina paziņoja, ka nevar izpildīt saistības okupētajās teritorijās, bet tiem, kas izbrauc uz Ukrainas kontrolēto teritoriju, pensijas tiek izmaksātas. Ļaudis masveidā brauca reģistrēties kā pārvietotās personas, bet turpināja dzīvot savās mājās Doņeckā un Luhanskā. Pensijas saņēma uz bankas kartes.

Piedevām DTR lielākajās pilsētās kopš 2014. gada rudens humāno palīdzību sniedz Rinata Ahmetova labdarības fonds. Pašlaik to saņem visi par 60 gadiem vecāki iedzīvotāji, vientuļās mātes un bērni līdz sešu gadu vecumam. Kopš 2015. gada augusta katru mēnesi tiek izsniegti 500 tūkstoši produktu paku – katra 13 kilogramu svarā. Aptuveni no tā paša laika Ahmetova fonda darbību aizliegts pieminēt visos DTR medijos.

Varasiestādes nevar pārtraukt tādu apgādes kanālu, bet nolēma, ka Ukrainas oligarha politisko ietekmi vēlēšanu gadījumā vajag minimizēt. Cenzūras eksistence te netiek slēpta. DTR ar to nodarbojas Informācijas ministrija. Savukārt LTR šo iestādi slēdza 2016. gada jūlijā pēc skandāla, kad gaismā nāca ministrijas Krievijas kuratora vārds. Saskaņā ar atklātībā nonākušu vēstuli, tas bijis Krievijas Federācijas sakaru un masu komunikācijas ministra vietnieks Alhazovs Dmitrijs Mihailovičs.

Vidējais statistiskais DTR pensionārs uz vispārējās nabadzības un bezdarba fona saņem produktus no Ahmetova un divas pensijas – rubļos un grivnās. Pie vecīšiem gluži kā deviņdesmitajos atkal steidz bērni un mazbērni.

Kopš 2016. gada sākuma Ukraina sāka cīnīties pret "pensiju tūrismu". Ukrainas Drošības dienests (UDD) izveidoja sarakstu ar blokposteņu šķērsotājiem, un simtiem tūkstošu ļaužu naudas izmaksas tika apturētas. Pārvietoto personu verifikācija turpinās joprojām. Visvairāk ienīstais ierēdnis Ukrainā – sociālās politikas ministrs Pāvels Rozenko – jūnija sākumā ziņoja, ka ir apturēta pensiju izmaksa 450 tūkstošiem pārvietoto personu, bet pēc pārbaudēm 90 tūkstošiem pensijas atjaunotas.

Interesanti, ka pašpasludinātajās republikās nav likuma "Par zemessardzi" un līdz ar to pret Ukrainu karojošajiem nav kara veterānu un invalīdu statusa. Invalīdi bez rokām un kājām saņem minimālo pensiju kā par "sadzīves traumu", kritušo ģimenes – standarta pensiju par "apgādnieka zaudēšanu".

Tiek uzsvērts, ka medicīniskā palīdzība separātistu "republikā" ir bezmaksas. Mēģinājumi paņemt naudu "par zālēm" tiek stingri sodīti. Slimnīcas strādā piefrontes hospitāļu režīmā, palīdzību saņemot no Krievijas. Bet speciālistu trūkst. Sevišķi no kvalificēto ārstu aizbraukšanas cietušas apgabala klīnikas – Apgabala bērnu klīniskā slimnīca un Apgabala centrālā klīniskā slimnīca. Mazāk cietusi Kaļiņina vārdā nosauktā apgabala klīnika.

Mazāk pieejama ir augsti tehnoloģiska palīdzība. Līdz karam Donbasā bija četri kardioķirurģijas kabineti, kur varēja veikt aortokoronārās šuntēšanas operācijas. Tagad nodaļa Luhaskā un viena Doņeckā ir slēgta. Strādā tikai nodaļa Kaļiņina slimnīcā. Specializētu kardioķirurģisko palīdzību var saņemt tikai tur. Tikmēr nieru transplantācijas operācijas Doņeckā vairs netiek veiktas. Nav pieejami arī daudzi citi pakalpojumi.

Universitātes evakuējušās uz Ukrainas kontrolēto teritoriju, atstājot savus korpusus, aprīkojumu, kā arī daļu pasniedzēju un studentu. DTR universitātes darbojas un izsniedz skaistus diplomus ar divgalvainu ērgli. Tos var piekārt pie sienas vai uzrādīt darba devējiem DTR un LTR. Ārēji vairākas mācību iestādes jautājumu risina, slēdzot līgumus ar Krievijas universitātēm. Doņeckas un Luhanskas absolventi var doties un mēģināt apliecināt savu diplomu Krievijā un saņemt Rostovas vai Jeiskas diplomu.

Skolu absolventi brauc stāties augstskolās Krievijā un jau gadu tādas pašas iespējas viņiem ir Ukrainā.

Kopš 2015. gada skolas pilnībā ir pārgājušas uz Krievijas mācību grāmatām, programmām un izglītības standartiem. No bibliotēkām izņemtas Ukrainas ģeogrāfijas un vēstures grāmatas. Strauji samazinājusies ukraiņu, bet pieaugusi krievu valodas mācīšana. Visām klasēm ieviestas speciālas pilsonības stundas, kur bērni apgūst Aleksandra Zaharčenko biogrāfiju un DTR himnas vārdus, kuri uzlikti uz Krievijas himnas meldiņa.

Klases Doņeckā ir nokomplektētas aptuveni 30 – 40% līmenī no pirmskara sastāva. Vietās, kur nenotiek apšaudes, klases ar 23 skolēniem skaitās normālas. DTR Izglītības ministrija ir pieņēmusi normatīvu, ka vienā klasē jābūt 26 audzēkņiem.

Krievijas piegādātā pārtikas humānā palīdzība netiek masveidā izdalīta iedzīvotājiem, bet sasniedz noteiktas pilsoņu kategorijas. Uz šīs palīdzības rēķina tiek organizētas bezmaksas pusdienas skolās, slimnīcās un bērnudārzos. Līdz novembrim Krievijas palīdzības pakas varēja saņemt ļaudis ar mazāk nekā 2000 rubļu ienākumiem uz vienu ģimenes locekli. Tagad pakas vairs nedod, bet sola reizi divos mēnešos palīdzēt materiāli – došot 1500 rubļus (21 eiro) pārtikas iegādei.

Viena no aktīvākajām ministrijām ir Tieslietu ministrija. Slavenie "pagrabi" 2014. gadā bija katram sevis cienošam bataljonam vai bruņotai grupai. Organizēja prokuratūru, bet nebija tiesas. Slavenās Strelkova (Igora Girkina) pavēles par nošaušanu "saskaņā ar PSRS Tautas komitejas rīkojumu par kara stāvokļa ieviešanu 1941. gada 22. jūnijā" bija skarba realitāte.

DTR ministri varēja nokļūt izolatorā pēc līdera pavēles. Hrestomātisks kļuvis 2014. gada decembra strīds starp Kurināmā enerģētikas kompleksa ministru Alekseju Granovski un DTR vicepremjeru Aleksandru Kaļjuski.

Granovskis iesniegumā DTR Valsts drošības ministrijai apsūdzēja kolēģi ēnu biznesa ar Ukrainu radīšanā. Shēma bija šīm vietām klasiska – raktuves "Makejevugļja" piegādāja kurināmo Starobeševes TES, bet stacija ar elektroenerģiju baroja arī Mariupoles metalurģiskos kombinātus, kas atrodas Ukrainas kontrolētajā teritorijā. Taču visas raktuves, stacijas un rūpnīcas ir Rinata Ahmetova biznesa impērijas daļa. Ķēdīte veiksmīgi darbojās un tika apmaksāta pa neoficiāliem kanāliem – bankas DTR tad vairs nebija.

Pēc skandāla Kaļjuski iesēdināja izolatorā, bet pēc pāris dienām tur devās arī Granovskis. Vicepremjers bez tiesas lēmuma aiz restēm pavadīja 1,5 gadus, ministrs – četrus mēnešus. Granovskis pabija Krievijā, 2015. gadā tika norīkots uz Debaļcevi, bet 2016. gada ziemā kļuva par rūpniecības un transporta ministru. Kaļjuskis nesen redzēts Doņeckā, viņu atbrīvoja tikai 2016. gadā.

Iesēdināšana draudēja visiem bez izņēmuma no ģenerāļiem līdz kultūras ministram, kuru apcietināja apsūdzībās par automašīnu zādzībām pie Doņeckas teātriem.

Tagad ārpustiesas ieslodzīšana "pāraudzināšanas" nolūkos ir kļuvusi par pagātni. Parastais termiņš izolatorā bija 30 diennaktis.

Ir ieviests Ukrainas PSR Kriminālkodekss no 1961. gada. Padomju kodekss ir samērā stingrs un prokuratūrai dod neierobežotas iespējas. Doņeckā patīk atgādināt, ka PSRS bija nāvessodi, bet oficiāli tas vēl ne reizi nav piemērots. Pirmais "augstākā soda mēra" spriedums jau ir – nošaušana piespriesta kazakiem, kas izvarojuši un nogalinājuši pie frontes līnijas.

Pirmās krimināltiesas sāka strādāt 2015. gada 17. martā. Tās ilgi neizdeva spriedumus, jo neviens nesaprata, ko ar tiem darīt tālāk.

Tagad darbojas laulību reģistri, notāri un pusotrs simts tiesnešu. 2015. gada 1. janvārī pašpasludinātās "republikas" tika atslēgtas no visiem elektroniskajiem reģistriem. Uz vietas nevarēja reģistrēt pat miršanu, un ieviesa ar roku rakstītus mirušo žurnālus.

Tagad, kā apgalvo DTR tieslietu ministre Jeļena Radomska, Krievijas un citu "draudzīgo valstu" (Dienvidosetija un Abhāzija) notāri un valsts iestādes pieņem izziņas par miršanu, laulībām un ap 30 citus separātistu izdotos dokumentu veidus.

Tiek izsniegtas savas pases, ar kurām var iekļūt Krievijā. Kopš brīža, kad Krievija neoficiāli sāka tās pieņemt (2017. gada februārī Krievija separātistu dokumentus ir atzinusi oficiāli), pieaudzis arī dokumentu saņemt gribētāju skaits. Ar pasēm var pat doties atvaļinājumā uz Abhāziju, var stāties Krievijas universitātēs, pirkt vilciena vai lidmašīnas biļetes uz Rostovu pie Donas. Elektroniskajā biļetē pilsonība gan tiek norādīta kā "Ukrainas".

"Republikās" var iegūt arī autovadītāja apliecību, reģistrēt auto un saņemt numura zīmes. Visi Doņeckas autosaloni tika izlaupīti 2014. gada vasaras mēnešos, bet jauni atvērti netika. Taču var ievest automašīnu no Krievijas, kur tās ir ievērojami lētākas nekā Ukrainā. Ar Doņeckā reģistrētu auto var braukt tikai pašā "republikā" un uz Krieviju.

"Zini, tāda laime, ka Krievija ir liela," man teica viens DTR cienīts cilvēks. "Tagad apgūsim to. Saņemt jaunu vīzu Ukrainas pasē vairs iespējas nav. Un pārvietošanās brīvības aizliegums man ir vissāpīgākais."

Šis cilvēks ir samērā nodrošināts un ir paspējis izbraukāt visu Eiropu pirms kara, kā arī doties dažos ceļojumos vēl tālāk, izlidojot no Rostovas pie Donas, bet līdz ar vīzas derīguma termiņa beigām, beidzās arī braucieni ārpus "Krievu pasaules".

Tie, kuru nav Ukrainas Drošības dienesta (UDD) sarakstos un var iebraukt Ukrainas kontrolētajā teritorijā, izmanto "ne Krievijas" priekšrocības, piemēram, caur Ukrainai lidojot uz vēl nesen Krievijā aizliegto Ēģipti un Turciju. Tūrisma aģentūras darbojas, kaut maksātspējīgu klientu nav daudz.

Tagad veidojas citas elites – no jaunās prokuratūras, militārajiem komandieriem, valūtas mainītājiem, metāllūžņu savākšanas punktu saimniekiem un visa veida mazumtirgotājiem. Arvien vairāk parādās Krievijas pilsoņu, kas kāri uzpērk dzīvokļus. 2012. gadā Doņecka uzņēma Eiropas futbola čempionātu, tā bija veiksmīga, bagāta un joprojām paliek skaista un ērta pilsēta ar sagrautu lidostu, nedarbojošos dzelzceļa staciju un postījumiem nomalēs.

Toties darbojas pieci teātri un filharmonija, kas piedzīvo apmeklējumu kāpumu. Karš piesaista cilvēkus teātriem, jo īpaši tādēļ, ka biļetes nav dārgas. Ir pat sociālās izrādes – tie ir iepriekš izziņoti uzvedumi darba nedēļas vidū. Biļetes pircējs kasē var paziņot savas dzīvesvietas rajonu. Pēc izrādes tiek organizēti vairāki bezmaksas autobusi maršruti uz pilsētas nomalēm. Izrādes sākas 17:00, jo cilvēkiem jāpaspēj mājās līdz komandantstundai. Biļešu cenas ir no 40 līdz 80 rubļiem.

Doņeckā mēnesī tiek pārdoti ap trīsdesmit – četrdesmit dzīvokļu. Cenas rubļos ir aptuveni tādas pašas kā pirms kara bija grivnās. Grivnas vērtība ir nokritusies par trim reizēm, cenas dolāros – par aptuveni tikpat. Centrā par lielisku "staļinku" aiziet 30 tūkstoši dolāru. Labs trīsistabu dzīvoklis netālu no centra maksā 25 – 30 tūkstošus dolāru.

Makijivkas piepilsētā divistabu dzīvokli var iegādāties par 1500 dolāru. Daudzi krievu "brīvprātīgie" izvēlas palikt lielajā un skaistajā pilsētā, cerot uz labākiem laikiem. Dzīvokļu īpašumtiesības vēl nesen tika formētas Ukrainas kontrolētās teritorijas Kramatorskā un Mariupolē.

"Savu trīsistabu dzīvokli es pārdevu par 26 tūkstošiem dolāru un vairs atgriezties te negribu," stāsta ārste Nataļja.

"Atnāca padzīvojuši ļaudis ar meitiņu, meitiņa uzreiz metās apskauties ar kaimiņieni no otrā stāva. Viņai vīrs no MGB (Valsts drošības ministrija) un es aptuveni sapratu, no kurienes maniem pircējiem nauda. Meitiņas vīru man nerādīja. Darījumu noformējām Kramatorskā pie notāra bankā, es naudu ieskaitīju kontā, bet separātisti aizbrauca atpakaļ uz manu bijušo pilsētu. Es tur neatgriezīšos pat tad, ja tur atgriezīsies Ukraina. Pirms kara mans dzīvoklis maksāja 100 tūkstošus dolāru," viņa stāsta.

Pavasarī DTR paziņoja, ka visi darījumi jāreģistrē "republikā" un pārējā Ukrainas teritorijā noslēgtie līgumi nav spēkā esoši. Tas satrauc vietējos pircējus – sanāk, ka darījumus pārdevēji var apstrīdēt? Pagaidām par darījumiem nodokļus sanāk maksāt divām pusēm. Kopš 2016. gada decembra šī sistēma ir kļuvusi stingrāka, tagad ārpus DTR slēgtus darījumus Doņeckā neatzīst.

Ir arī dārgie īpašumi. 300 kvadrātmetru māja ar saunu, zemes gabalu un elitārām mēbelēm kaut kur Aleksandrovkā (gleznaina Doņeckas piepilsēta, kas tagad atrodas tiešā frontes līnijas tuvumā) var izmaksāt 100 tūkstošus dolāru. Labvēlīgākos rajonos 300 kvadrātmetru māja, bet jau daudz vienkāršāka, arī izmaksās 100 tūkstošus.

DTR nav komercbanku, tātad arī nevar paņemt hipotēku dzīvesvietas pirkšanai. Vecie kredīti pagaidām par sevi neatgādina. Kaut gan bankas ar Rietumu kapitālu savus portfeļus šeit attīrīja kā varēja.

"2015. gada vasarā man piezvanīja no "Ukrsibbankas"," stāsta Doņeckas iedzīvotājs Kirils, kurš pamanījās paņemt aizdevumu dzīvokļa iegādei deviņstāvu blokmājā ar 14% gada likmi uz 30 gadiem.

"Mans dzīvoklis tajā brīdī maksāja kaut kur zem 90 tūkstošiem dolāru un kredīta atlikums bija 65 tūkstoši dolāru. Sākumā man piedraudēja, es piedāvāju viņiem atvērt bankas filiāli Doņeckā, lai es varētu tur veikt maksājumus.

Pēc tam man piedāvāja dzēst 20% summas un šķirties, es atbildēju: "Tikai 15%!". Mani pasūtīja, bet pēc mēneša piezvanīja un piekrita. Tad es teicu: "10%!" Atkal salamājāmies, bet 2015. gada februārī man piezvanīja un teica, ka bankas īpašnieki ir pieņēmuši lēmumu piekrist jebkuriem nosacījumiem un attīrīt kredītu portfeli. Un mēs ātri noformējām darījumu. Es samaksāju 6,5 tūkstošus dolāru un šķīros no bankas," viņš stāsta.

"Atlikušo parāda summu, procentus un soda naudas man uzdāvināja. Tagad tā ir mana lielākā problēma. Ukrainā dāvinājuma līgumi tiek aplikti ar 17% nodokli. Nodoklis ir jāapmaksā man. Pagaidām par to nemaz nedomāju. Karš – varbūt tie papīri sadegs kopā ar nodokļu dokumentiem pirms tā beigām," prāto Kirils.

Saskaņā ar Ukrainas likumdevēju 2014. gada lēmumu pretterorisma operācijas (ATO) norises zonā ir aizliegts bez īpaša rīkojuma uzrēķināt soda naudas par kredītiem un atsavināt ieķīlātos īpašumus. Tas labi attur parādu piedzinējus pat Ukrainas kontrolētajā teritorijā, nemaz nerunājot par pašpasludināto republiku zonām. Viss aprobežojas tikai ar draudu zvaniem.

Doņeckā un Luhanskā dzīvojošie ļaudis cenšas nedomāt par nākotni. 2016. gada jūnijā veiktā aptaujā "Donbasa domu fabrika" atklāja, ka tikai 1% cilvēku ir priekšstats par nākotni, bet jau 18% sauc sevi par DTR pilsoņiem. Aptuveni tik pat lielu DTR atbalstītāju skaitu (15 – 17%) uzrāda Donbasa uzņēmēju asociācijas socioloģisko aptauju rezultāti, ko publicēja portāls "Gazeta.ru".

DTR un LTR teritorijās ir notikušas vēlēšanas, bet tām pielaistas tikai divas organizācijas – Aleksandra Zaharčenko "Doņeckas republika" un Pēvela Gubareva "Brīvais Donbass". Pašā "krievu pavasara" sākumā protesti balstījās uz skaļi neizteiktu vietējās elites atbalstu, bet organizēti atbalstītāji bija tikai vietējie komunisti, nelielā Aleksandra Purgina grupa un pašreizējā DTR parlamenta spīkera Denisa Pušiļina kustība MMM.

Bez disciplinēto komisijas biedru komunistu līdzdalības nebūtu iespējams radīt nekādu 2014. gada 11. maija separātistu referenduma atpazīstamību. DTR pirmo "Tautas padomi" veidoja tie "varoņi", kuri pirmie 6. aprīlī ielauzās Doņeckas apgabala padomes sēžu zālē un iesniedza savus pases datus organizatoram. Toreiz separātistus vēl aktīvi apcietināja, uzbrucēji slēpa savas sejas, un tādu, kas atklāja savus vārdus un iesniedza pases, nebija daudz. Par padomes vadītāju tolaik kļuva vietējo komunistu līderis Boriss Ļitvinovs.

Savu partiju komunistiem izdevās piereģistrēt 2014. gada oktobrī. Taču pie nākamajām vēlēšanām to vienkārši nepielaida, liedzot iespēju veidot sarakstu. Kāpēc? Bija tāda pavēle, bet pavēles Doņeckā neapspriež. Kā paredzēja rīkojums, komunisti iekārtojās "Doņeckas republikas" sarakstā, bet 2016. gada maijā viņus padzina. Gan no saraksta, gan parlamenta. Izmeta ar piebildi "par uzticības zaudēšanu". Neoficiāli spīkeri skaidroja, ka "komunisti spēlē partiju tur, kur partijai nav jābūt".

DTR "Tautas sapulcē" ir 100 deputātu. Viņi brīvi rotē saskaņā ar savu organizāciju lēmumiem. Atsevišķās vēlēšanās par DTR vadītāju tika pasludināts Aleksandrs Zaharčenko. Viņš arī ieceļ visu pilsētu un rajonu administratorus. Pašvaldību vēlēšanas DTR un LTR nav bijušas.

Rit samērā plašs likumdošanas darbs. Piemēram, 24. jūnijā līdz ar nacionalizāciju apsprieda likumu par reģionālām organizācijām. Ziņoja juriste, "Tautas padomes" spīkera vietniece Olga Mekejeva. Viņa pavēstīja, ka ir veikts sarežģīts pētījums, kurā konstatēts, ka nosaukums "Par sirdsapziņas brīvību" nav pielietojams DTR, jo to varētu formulēt kā likumu "par brīvību no sirdsapziņas". Rezultātā pieņēma likumu ar garu un sarežģītu nosaukumu, kas "republikā" atļauj tikai "tradicionālās reliģijas" – pareizticību, islāmticību, jūdaismu un grieķu katolicismu. Protestantu kopienas tiek pakļautas vajāšanām.

Uzreiz pēc "krievu pavasara" draudu dēļ Doņecku pameta proukrainiski noskaņotais muftijs Saīds Ismailovs un Doņeckas rabīns Pinhass Višeckis. Padzīti tika protestantu līderi, piemēram, priesteris Sergejs Kosjaks, kurš 2014. gadā organizēja starpkonfesiju lūgšanu maratonu par mieru Ukrainā. Toreiz viņu savāca un sita NKVD (tāda iestāde atradās DTR valdības ēkas sestajā stāvā).

2016. gada jūlijā Kosjaks tika iesaukts Ukrainas armijā, kur dienēja kā kapelāns un palīdzēja piefrontes iedzīvotājiem Marinkā. 2016. gada decembrī viņš dienestu beidza un paziņoja, ka pamet frontes zonu, lai brauktu pie sievas un bērniem. Viņa ģimene 2014. gadā ieguva patvērumu Vācijā.

Ar Doņeckas un Mariupoles bīskapu Ilarionu ir sarežģītāk. Viņš tiek uzskatīts par vienu no prokrieviskajiem vanagiem Ukrainas Pareizticīgajā baznīcā (Maskavas patriarhātā), bet jebkura viņa publiski paustā nostāja apdraudētu visas baznīcas Ukrainā. Viņš kalpo Doņeckā un Mariupolē, bet dzīvo klosterī Ukrainas kontrolētajā teritorijā gandrīz uz karojošās puses atdalošās līnijas. No publiskas uzstāšanās viņš izvairās.

Doņecka pagaidām vēl nav sastingusi vieta, kuras stāsts būtu noslēdzies. Karš turpina to mainīt ik nedēļu, tomēr arvien lēnāk.

"Zini, ir lieliski, ka mazāk žurnālistu palicis," teica viens no vietējiem uzņēmējiem. "Jūsu ir mazāk, tātad pie mums garlaicīgāk un kara mazāk. Gan redzēsiet, kaut kā viņi visi nonāks līdz kaut kam pastāvīgam."