'Brexit' sāpīgie jautājumi: Kāpēc Gibraltārā sacelta trauksme  (84)

1713. gadā saskaņā ar Utrehtas līgumu Spānija pēc Mantojuma kara beigām oficiāli nodeva Gibraltāru Lielbritānijas valdījumā, taču pēc tam pastāvīgi uzstājusi, ka šai teritorijai tomēr jāatgriežas Spānijas pārvaldībā.

Mazajā pussalā, kuras oficiālais statuss ir Lielbritānijas aizjūras teritorija, dzīvo aptuveni 30 tūkstoši cilvēku, kuri, esot Lielbritānijas sastāvā, arī ir pilntiesīgi Eiropas Savienības (ES) pilsoņi. Viņi arī paši veido savu pārvaldi – izvēlas parlamentu un valdību, kā arī atbild par nodokļu, banku, izglītības un veselības sistēmām neatkarīgi no Lielbritānijas. Gibraltārs savu ekonomiku balsta finanšu, azartspēļu un tūrisma nozarēs. Londona savā pārziņā paturējusi vien ārlietu un aizsardzības nozares.

Pussalas izdzīvotāji drīkst piedalīties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Uz Gibraltāru gan neattiecas kopējā ES lauksaimniecības politika, Šengenas zonas noteikumi, kā arī tas neietilpst kopējā ES muitas zonā.

2016. gada vasaras referendumā, kurā 51,9% britu nobalsoja par izstāšanos no ES, Gibraltārā balsoja citādāk – 96% vēlējās palikt savienībā.

Par ko radies uztraukums

Trauksme sacelta par ES Padomes priekšsēdētāja Donalda Tuska sagatavotu vēstules projektu, kurā dalībvalstīm norādīts, kādi priekšnosacījumi jāņem vērā turpmākajās sarunās ar Lielbritāniju. Dokuments tika sagatavots neilgi pēc britu valdības vadītājas Terēzes Mejas 29. marta vēstules, ar kuru oficiāli tika uzsākta Lielbritānijas izstāšanās no ES.

Donalds Tusks "The Telegraph" publicētajā dokumenta sākotnējā versijā minējis, ka sarunas par jauniem tirdzniecības līgumiem varēs tikt uzsāktas tikai pēc tam, kad Lielbritānija un ES būs vienojušās par izstāšanās mehānismu, tāpat minēts, ka vismaz nākamos divus gadus Lielbritānija, tātad arī Gibraltārs, būs pilntiesīga ES dalībvalsts.

Sarakstā iekļauti 26 lielākoties formāli procedūras priekšnoteikumi, taču 22. punkts daudzos Lielbritānijas pilsoņos radījis pamatīgu izbrīnu. Tajā minēts, ka pēc tam, kad Apvienotā Karaliste pametīs Eiropas Savienību, nevienu vienošanos starp Briseli un Londonu nevarēs attiecināt uz Gibraltāru bez vienošanās starp Spāniju un Lielbritāniju.

Gibraltārā notikuši divi referendumi par to, vai tās suverenitāti vajadzētu pavaldīt tikai Lielbritānijai vai arī Lielbritānijai un Spānijai kopīgi. Pēdējā no tiem 2002. gadā 98,97% procenti balsoja pret dalītu suverenitāti – 17,900 cilvēku balsoja "pret" , bet "par" nobalsoja 187 Gibraltāra iedzīvotāji.

Arī teritorijas mediji lielā pārsvarā vēsta par Spāniju, kura cenšas "Brexit" izmantot savā labā, lai iegūtu kontroli pār Gibraltāru. "Gibraltar Chronicle" vēsta par to, ka saspringtajos apstākļos roku rokā kopā strādājot pat 17 deputātu lielā parlamenta koalīcija un opozīcija.

Tikmēr "Gibraltarolivepress" vērš uzmanību jautājumam par robežu ar Spāniju, kur ikdienu notiek aktīva biznesa un tūrisma migrācija. Medijs norāda, ka daudzi uzņēmēji baidās kļūt par "Brexit" ķīlniekiem.

Vairāki no laikrakstiem atgādina par laika posmu no 1969. gada līdz 1985. gadam, kad pēc Spānijas diktatora Fransisko Franko rīkojuma tika pilnīgā slēgta sauszemes robeža. Franko robežu slēdza dusmās par Gibraltāra 1967. gada referenduma rezultātiem, kuros pussalas iedzīvotāji pauda vēlmi palikt Lielbritānijas sastāvā

"Gibraltarpanorama" vērš uzmanību, ka jau tagad uz robežas reizēm nākas gaidīt divas stundas, kas esot tiešs Spānijas varas pozīciju žests.

Nekārtībās iesaistījušies arī futbola fani – pēc šonedēļ notikušās UEFA Čempionu līgas ceturtdaļfināla pirmās spēlēs, kad Spānijas galvaspilsētas komanda Madrides "Atletico" savu skatītāju priekšā ar 1:0 pieveica Anglijas čempioni Lesteras "City", ielās, kā vēsta "gbc.gi", savu attieksmi parādīja britu fani, izraisot nekārtības un kliedzot: "Gibraltārs ir mūsu!", "Gibraltārs ir mūsu!"

Spānijas intereses

Lielbritānijas armija savā mājaslapā izceļ Gibraltāra stratēģisko nozīmi kara gadījumā, kas arī iezīmē Spānijas vēlmi šo teritoriju pārvaldīt savā īpašumā.

Gibraltārs atrodas labās pozīcijās, lai novērotu kuģošanas ceļus cauri jūras šaurumam starp Āfriku un Eiropu, kas kara gadījumā būtu parocīgi, skaidrots armijas publiskajos materiālos. Tāpat tajā atrodas NATO stratēģiskās nozīmes osta un lidlauks, ko alianse pašlaik mēdz izmantot mācību nolūkos.

Spānijas intereses, kā mēdz izteikties Gibraltāra politiķi, saistās ar apziņu, ka Gibraltārs valstij 18. gadsimtā sākumā esot nozagts. Taču, kā skaidro "The Telegraph", Spānijas intereses cieši saistās arī ar Andalūzijas reģiona ekonomiku, kas jau ilgāku laiku atrodas pamatīgās tautsaimniecības nedienās. Piemēram, 50% jauniešu reģionā ir bezdarbnieki.

Situāciju vieglāku nepadara arī Spānijas un Lielbritānijas politiķu retorika. Pērnā gada nogalē Spānijas ārlietu ministrs Hosē Manuela Garsijas-Margaljo izteica pieļāvumu, ka viņš Gibraltārā visai drīz varētu pacelt savas valsts karogu.

Tikmēr intervijā "Sky News" bijušais Lielbritānijas Konservatīvās partijas vadītājs Maikls Hovards baidījis, ka Lielbritānija par Gibraltāru būtu gatava pat doties karā.

Tomēr Spānijas mediji izceļ vēl kādu aspektu: "Brexit" ļautu Eiropas Savienībai atsākt projektu,kas paredzēja visas Eiropas gaisa telpas apvienošanu un centralizētu vadību. Tieši strīdi ap mazo Gibraltāra teritoriju ir apstāklis, kas traucējis šai iniciatīvai, proti, Gibraltāra vienīgais skrejceļš atrodas neitrālajā teritorijā, kas nepieder ne Spānijai, ne Lielbritānijai. Kā raksta "El Pais", iepriekš Lielbritānija bloķējusi Briseles centienus apvienot Eiropas gaisa telpu.