Atskats vēsturē: Kā Ziemeļkoreja gandrīz sakāva savus dienvidu kaimiņus  (74)

Pēc Otrā pasaules kara Japānas līdz tam kontrolēto Korejas pussalu ieņēma un pa 38 paralēli atbildības zonās sadalīja PSRS un ASV. Nespējot vienoties par vienotas Korejas valsts izveidi, lielvaras šo pagaidu situāciju izmantoja, atbalstot sev labvēlīgu režīmu rašanos to kontrolētajās zonās, atzīmē "New World Encyclopedia".

Korejas ziemeļos varu pārņēma tagadējā Korejas Tautas Republikas līdera vectētiņa Kima Irsena vadītie komunisti, bet dienvidos prezidenta Singmana Rī vadībā tika pasludināta Korejas Republika, kura asi vērsās pret komunistiem un sociālistiem. Abas varas postulēja, ka pretendē uz visas Korejas pussalas pārvaldi.

Pēc padomju un amerikāņu armiju aiziešanas no Korejas attiecīgi 1948. un 1949. gadā abas Korejas viena otru turpināja apvainot, un bruņoti incidenti uz 38. paralēles kļuva aizvien biežāki. Kamēr dienvidu spēki, bruņoti tikai ar vieglajiem amerikāņu ieročiem, apkaroja komunistu partizānus kalnos, ziemeļu daļā ar Ķīnas pilsoņkarā rūdītu karavīru tūkstošiem un padomju tankiem tika kalti plāni Korejas apvienošanai.

Ziemeļkoreja, nodrošinājusies ar PSRS ieroču un padomnieku atbalstu, kā arī Ķīnas solījumu palīdzēt vajadzības gadījumā 1950. gada 25. jūnija naktī pārgāja robežu visā tās garumā. Turklāt ieganstu atrast nebija grūti – Dienvidkorejas spēki gandrīz ik dienu šāva pāri 38. paralēlei, un tās proamerikāniskā vadība regulāri nāca klajā ar paziņojumiem par Korejas ziemeļdaļas iekarošanu un gatavošanos karam, atzīmējot kara sākuma 65. gadadienu, pirms diviem gadiem rakstīja "Time".

Par spīti vairāku analītiķu iepriekš izteiktiem apgalvojumiem, ka komunistiskie ziemeļi jebkurā brīdī var uzbrukt, turklāt to spēki ir savilkti pierobežā, uzbrukums Dienvidkoreju tomēr pārsteidza nesagatavotu. Smagi bruņotie un kaujās rūdītie ziemeļkorejiešu spēki nepilnas nedēļas laikā ieņēma gan Dienvidkorejas galvaspilsētu Seulu, gan satrieca tās bēgošo karaspēku.

ASV prezidenta Harija Trūmena administrācija uzskatīja, ka bez adekvātas reakcijas komunisti varētu aktivizēties arī citur, tādējādi marginalizējot ne tik sen dibināto Apvienoto Nāciju Organizāciju, tāpēc jau 27. jūnijā uzsāka dienvidkorejiešu atbalstu no gaisa un jūras.

Par spīti tam, ka vismaz juridiski korejiešu konflikts klasificējās kā pilsoņu karš, ANO spēki, kurus galvenokārt veidoja ASV karavīri, jau jūlijā sākumā iesaistījās pirmajās sauszemes kaujās, tomēr nepietiekami bruņoti arī tie cieta zaudējumus un atkāpās.

Līdz augusta vidum ASV vadītie ANO spēki, kuros tika iekļautas arī pāri palikušās dienvidkorejiešu armijas driskas, atkāpās līdz Pusanas reģionam Korejas dienvidaustrumos. Līdz tam ASV spēki jau bija zaudējuši ap 6000 vīru, bet Dienvidkoreja – ap 70 000 vīru.

Ap piekrastes reģionu ANO spēki, tostarp Nīderlandes, Lielbritānijas, Jaunzēlandes, Austrālijas un Kanādas vienības visu jūliju un augustu izbūvēja aptuveni 220 kilometrus garu aizsardzības līniju, kas lielākoties papildināja dabiskos klinšu šķēršļus.

Pusana aizsardzības placdarma izveidei tika izvēlēta arī tās labi aprīkotās ostas dēļ, kurā nebija nepieciešami sarežģīti izbūves darbi lielu karaspēka vienību uzņemšanai. Turklāt no tās uz ziemeļiem stiepās vēl Japānas izbūvētais dzelzceļu tīkls, kuru ASV komandcentrs uzskatīja par neaizvietojamu armijas apgādē potenciāla prettrieciena došanas gadījumā.

Ap 20. augustu Pusanas nocietinājuma līniju sasniedza komunistu spēki un vairākkārt centās izlauzties caur tās vājākajiem punktiem nedaudzajās kalnu pārejās, vienlaikus turoties pa gabalu no krasta, kur tos apdraudēja ANO spēku karakuģu artilērija, vēsta "War History Online".

Tikai šeit pēc nepilnus divus mēnešus ilgās atkāpšanās ANO spēki beidzot varēja īstenot pirmos pretuzbrukumus Korejas karā.

Pusanas nocietinājuma līnijā izvērtās aktīvas kaujas. To rezultātā ziemeļkorejiešu spēki ruka ar katru dienu, tostarp no armijas stipri atpalika apgādes līnijas, kamēr Pusanas ostā turpināja ierasties desmitiem tūkstoši labi ekipētu karavīru un ASV smagā tehnika.

Apzinoties, kādi spēki atrodas Pusanas nocietinājumā, komunisti nolēma dot divus pēkšņus triecienus 31. augustā un 2. septembrī, cerībā izmantot pārsteigumu kā savu trumpi. Tas sākotnēji viņiem arī izdevās, uz gandrīz divām nedēļām padzenot ANO spēkus no pirmās aizsardzības līnijas. Tomēr vairāk nekā divkāršais karaspēka un bruņojuma pārspēks, kā arī spēcīgais ASV gaisa atbalsts tiem neļāva virzīties tālāk, norāda "Airpower Journal".

Pārsteiguma trieciena sāktā operācija 15. septembrī beidzās ar ziemeļkorejiešu atspiešanu atpakaļ aiz nostiprinātās līnijas.

Dienu iepriekš – 14. septembrī – ASV Gaisa spēki īstenoja vienu no lielākajām bombardēšanas kampaņām tās vēsturē. Ironiskā kārtā izlūkošanas informācija par Tegu pilsētas tuvumā izvietotajiem aptuveni 40 000 ziemeļkorejiešu bija aplama, un nav zināms, vai iespaidīgās bumbošanas laikā miris kaut viens pretinieku karavīrs, norāda vēstures portāls "Korean War Online".

Gandrīz sešas nedēļas ilgušās kaujas uz Pusanas aizsardzības līnijas pavisam noslēdzās 18. septembrī, kad ASV vadītie ANO spēki uzsāka visaptverošu pretuzbrukumu, sakaujot arī pēdējās Ziemeļkorejas vienības, kuras vēl nebija atkāpušās.

Tiek lēsts, ka Pusanas kaujās bojā gāja ap 60 000 ziemeļkorejiešu, ap 40 000 dienvidkorejiešu, ap 4000 amerikāņu, kā arī seši Lielbritānijas, tostarp viens Indijas karavīrs. Vēsturnieki atzīmē, ka naids etnisko korejiešu starpā bijis tik liels, ka sagūstītie pretējās puses karavīri lielākoties spīdzināti un nogalināti.

Aktīva karadarbība turpinājās līdz pat 1951. gada jūlijam, bet pamiers tika noslēgts nepilnus divus gadus vēl pēc tam. Oficiāli Korejas karš joprojām nav beidzies.