Foto: 'Delfi' viesojas Izraēlā 50 gadus pēc Sešu dienu kara  (69)

Atskaitot Sīnāju, kuru Izraēla Ēģiptei atdeva 15 gadus pēc Sešu dienu kara, pārējās kauju laikā ieņemtās teritorijas joprojām de facto ir tās kontrolē. Iekšēju un ārēju bruņotu konfliktu, kā arī starptautiskā spiediena dēļ okupēto teritoriju statuss un to faktiskās robežas jau vairākkārt mainījušās.

Kopš Sešu dienu kara palestīnieši padzīti no lielas daļas to apdzīvoto zemju, un arī patlaban Izraēla plāno jaunu ebreju apmetņu būvniecību Palestīnā. Tieši okupāciju ANO atzinusi par galveno palestīniešu smago apstākļu vaininieci.

Viesojoties Izraēlā, pusgadsimtu senā kara un ebreju-palestīniešu savstarpējā saspīlējuma sekas joprojām ir redzamas. Pa ielām staigā bruņoti karavīri, bet teju visu publisko telpu novēro kameras. Ar mazām lēcu acīm nosēts arī daudzus metrus augstais betona mūris, kas no Rietumkrasta atdala tam pieguļošās ebreju apmetnes.

Piedāvājam ielūkoties Izraēlā 50 gadus pēc kara:

Palestīniešu un ebreju konflikts ir daudz senāks par Sešu dienu un pat Neatkarības karu. Līdz 19. gadsimta otrajai pusei mūsdienu Izraēlas teritorijas pamatiedzīvotāji bija arābi, bet nelielas kopienas veidoja kristieši, druzi, čerkasi un ebreji. Attīstoties nacionālisma idejām, Eiropā tika dibināta cionistu kustība, kura par galveno mērķi izvirzīja atgriešanos apsolītajā zemē.

Pirmās apmetnes Osmaņu impērijas Palestīnas reģionā ebreju ieceļotāji no Centrāleiropas un Austrumeiropas uzcēla 1882. gadā. Šajā laikā fiksēti arī pirmie vietējo arābu un iebraucēju konflikti, tomēr asākas sadursmes izvērtās tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad arābu nacionālistus sāka uztraukt ebreju iebraucēju masveidīgums, kas ietekmēja atsevišķu reģionu demogrāfisko sastāvu.

Jaunajās mājās ieceļotāji apvienojās kibucos un mošavos – komūnās, kas attāli atgādina mums zināmos kolhozus. Tas bija gan praktisku apsvērumu dēļ, jo kopīgi iekopt līdz šim neapstrādātu lauksaimniecības zemi bija vienkāršāk, gan drošības dēļ. Vietējie arābi, it īpaši klejojošās beduīnu ciltis, neatzina iebraucēju īpašumtiesības un jaunuzceltajām apmetnēm regulāri uzbruka.

Ņemot vērā arābu nemierus, kuri vērsās arī pret britu koloniālo varu, britu vietvalži nosliecās par labu cionistu apmetņu aizstāvjiem un brīvi ļāva tiem bruņoties. Rezultātā gandrīz katrā ebreju ciemā bija sava sardzes daļa, bet pēc Arābu nemieriem 30. gadu vidū daudzviet tika izbūvēti nocietinājumi ar sargtorņiem. Mūsdienās pēdējais no tiem saglabāts pie 30. gadu beigās dibinātās Negbas.

Nepilnus 20 kilometrus no Gazas joslas esošais Negbas kibucs joprojām ir slēgta tipa ciemats. Tā centrā atrodas bērnudārzs un ūdenstornis, ap ko izkārtojušies vairāki desmiti dzīvojamo ēku, tostarp gan baraku tipa rindu mājas, gan moderni savrupnami. Savukārt kibuca ārējā daļā atrodas govju ferma un kartona iepakojuma rūpnīca, kas, šķiet, joprojām pieder visiem šeit dzīvojošajiem.

Blakus norobežotajam ciemam atrodas koka tornis un neliels dēļu nocietinājums, kas attāli atgādina filmās redzētās apbūves mežonīgajos rietumos laikā, kad kovboji no prērijām izspieda indiāņus. Turpat blakus ir arī masīvi elektroniskie vārti, kurus katram auto atver sargs.

Iebraucamās ielas galā kā piemineklis saglabāts 1948. gadā Izraēlas neatkarības karā ēģiptiešu sašautais ūdenstornis, bet ielas malā izvietoti dzeltens tanks un arkls, simboliski norādot, ka par apmetnes eksistenci jāpateicas zemkopībai un ieročiem.

Pavisam nesen Negbā uzsākti ielu labiekārtošanas darbi, izbūvējot modernu notekūdeņu sistēmu, apgaismojumu un pārvelkot galvenās komunikācijas. Savukārt arābu šī ciema tuvumā nav kopš jau pieminētā neatkarības kara. No nepilnu kilometru tālāk reiz bijušā palestīniešu ciema saglabāta tikai britu policijas iecirkņa ēka, kas pārvērsta neatkarības karā bojāgājušo ebreju piemiņas vietā, bet tuvākā arābu apdzīvotā vieta ir Gaza.

Sešu dienu karš sākās agrā 5. jūnija rītā, Izraēlas aviācijai gandrīz pilnībā iznīcinot ēģiptiešu gaisa spēku bāzes Sīnājā un Suecas kanāla otrā krastā, bet vēlāk pa dienu – bombardējot lidlaukus arī Sīrijā. Tajā pašā dienā izraēļu sauszemes spēki ieņēma Gazu, kā arī Sīnājas pussalu, kurā tikai dažas nedēļas iepriekš Ēģipte bija izvietojusi armiju.

Savukārt 6. jūnijā Izraēla iebruka Austrumjeruzalemē, kuru kopš Izraēlas neatkarības kara kontrolēja Jordānija. Blīvi apbūvēto vecpilsētu tai no arābu spēkiem pilnībā izdevās atgūt ap 7. jūnija pusdienas laiku.

Mūsdienās, dodoties pie Raudu mūra, pēc drošības kontroles šķērsošanas paveras plašs laukums, kurā mudž no tūristiem ar selfijstikiem un turpat bez maksas paņemtajām ebreju galvassegām kipām, bet tuvāk sienai un pie tās lielais vairums ir dažāda vecuma ebreji, kuri iegrimuši lūgšanās. Ne vienmēr te izskatījies šādi.

Līdz pat Sešu dienu karam pie Raudu mūra varēja nokļūt pa šauru ielu, bet tā priekšā atradās vien dažus metrus plats laukums lūdzējiem. Tikai trīs dienas pēc Jeruzalemes vecpilsētas ieņemšanas, kara pēdējā dienā, tagadējā laukuma vietā esošā marokāņu kvartāla aptuveni 650 iedzīvotāji saņēma pavēli pamest mājas, un gandrīz tūlītēji arī sākās astoņus gadsimtus senā kvartāla nojaukšana, lai tā vietā izbūvētu mūsdienās redzamo laukumu.

Jeruzalemē pāreju no ebreju uz arābu kvartāliem var viegli pamanīt pēc mošeju minaretiem, kuri vakara gaismās dominē zaļās neona un LED spuldzīšu gaismās, kā arī apkārt esošo cilvēku apģērba. Kā musulmaņu, tā ortodoksālo ebreju sievietēm pieņemts apsegt galvu, bet vīriešu tērpi neļauj sajaukt, kurā kvartālā atrodies.

Pārsvarā musulmaņu apdzīvotajā Austrumjeruzalemē var ieklīst pavisam nevilšus, jo, lai gan redzami Izraēlas policijas kontrolposteņi, ielas un gājēju celiņi nav norobežoti un vismaz tūristiem šķietami nekas neliedz brīvi pārvietoties no vienas pilsētas daļas uz otru. Dažas būtiskākās atšķirības, kas tūlītēji pamanāmas iepretim pārējai pilsētai, ir vienkāršākas un senākas ēkas, kā arī modernu tramvaju, iekoptu parku un skvēru trūkums, bet ielu malās stāv milzu konteineri atkritumiem, kontrastējot ar šķietami eiropeiskāko Rietumjeruzalemi.

Arī šajā pilsētas daļā patrulē izraēļu policija, kura kontrolē pat pieeju vissvētākajai musulmaņu vietai reliģiskajā lielpilsētā – Aksas mošejai. Pie tās islāmam nepiederīgie var tikt, tikai izejot caur Marokāņu vārtiem, kas ir vienīgā saglabātā liecība no nojauktā vecpilsētas kvartāla, izstāvot garas rindas uz vienu no brutālākajām somu pārrakņāšanām, kādu nācies jebkad piedzīvot, un pa speciālu laipu uzkāpjot Tempļa kalnā.

Jau ceturtajā kara dienā – 1967. gada 8. jūnijā – Izraēlas karaspēks Jordānijas spēkus padzina no lielākajām Rietumkrasta pilsētām, tostarp Betlēmes, Hebronas un Jērikas. Ņemot vērā, ka Gazas josla jau bija Izraēlas rokās, šajā dienā tā no jordāniešiem pārņēma kontroli pār visu atlikušo Palestīnu.

Dažās turpmākajās dienās Izraēla ieņēma Sīrijai piederošo Golānas augstieni, un tās spēki pat iespiedās dziļāk kaimiņvalstī, pietuvojoties galvaspilsētai Damaskai. Tās pārspēks arābu kaimiņus piespieda parakstīt miera līgumus, piekrītot Izraēlas noteikumiem. Tā ebreju valsts kontrolē nonāca ne tikai Palestīnas Gazas josla un Rietumkrasts, bet arī Golānas augstiene un Sīnājas pussala. Visās jauniegūtajās kara trofejās Izraēla tūlītēji uzsāka jaunu ebreju apmetņu plānošanu un būvēšanu.

Sīnājā un Gazā tās līdz mūsdienām nav vairs saglabājušās, bet okupētajās Golānas augstienēs un Rietumkrastā gan. Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē dzīvojošo ebreju iebraucēju skaits tiek lēsts ap nepilniem 600 000, tostarp četras lielākās apmetnes jau ieguvušas pilsētas statusu, iedzīvotāju skaitam tajās pārsniedzot 18 000.

Kamēr ANO Gazu un Rietumkrastu dēvē par okupētajām Palestīnas teritorijām, vienlaikus gan neatzīstot arī pašu Palestīnu, Izraēlā atrodamajās tūristiem domātajās kartēs ne Gaza, ne Rietumkrasts, ne Golānas augstiene netiek izdalīta. Gluži pretēji – tajās apskatāmās vietas nekautrīgi tiek dēvētas par Izraēlas dārgumiem.

Braucot pa šoseju gar Nāves jūru, par to, ka tiek šķērsots Rietumkrasts, liecina tikai divi kontrolpunkti, no kuriem dokumentus pavirši pārbauda tikai vienā. Ceļa apzīmējums un ceļazīmes nemainās, un šeit esošās dateļpalmu plantācijas pieder kompānijām, kuru nosaukumi rakstīti tikai ivritā.

Sešu dienu kara laikā par sodu un drošības dēļ palestīnieši tika masveidā pārvietoti, gan lai pārceltu iepriekš noteiktās Rietumkrasta robežas, gan veidotu buferzonas. Savukārt līdz mūsdienām plašas Rietumkrasta daļas joprojām kontrolē Izraēla, ierīkojot žogus, grāvjus, šķēršļus un pat dabas liegumus.

Okupētās Golānas augstienes no pārējās Izraēlas atdala Jordānas upe un tās šķērsotā Galilejas jūra. Tomēr, ja neskaita pamestu un daļēji sarūsējušu pontontiltu Jordānas upes krastā, kas šeit, visticamāk, mētājas kopš pirmajiem pēckara gadiem, nezinātājs nepateiks, ka šī ir pusgadsimtu sena strīdus robeža.

Pavisam cita aina paveras, ierodoties Rietumkrastā caur kontrolpunktu Betlēmes pievārtē. Jau pa gabalu redzams vairākus metrus augsts betona žogs, kura augšējā malā satīti dzeloņdrāšu mudžekļi, bet ik pa gabalam izbūvēts masīvs novērošanas tornis.

Šī siena jau patlaban izbūvēta vairāku simtu kilometru garumā, un celtniecība joprojām turpinoties. Žogs nereti iestiepjas dziļi okupētās Palestīnas teritorijā, un dažkārt tā kārtējā mestā līkuma vienīgā funkcija ir no pārējā Rietumkrasta nodalīt kādu ebreju kvartālu vai pat atsevišķu ēku.

Palestīnieši, kuri saņēmuši atbilstošas atļaujas, lielā skaitā ik dienu dodas uz netālo Jeruzalemi uz darbu. Pēc kontrolpunkta šķērsošanas, izejot cauri gariem gaiteņiem un divreiz atrādot savu somu saturu, kas var prasīt pat stundu, viņi iekāpj taksometros vai speciālos arābu autobusos, lai dotos uz īpašu arābu autoostu, kuru, par spīti tās centrālajai atrašanās vietai, neviens uzrunātais Jeruzalemes ebrejs mums nevarēja norādīt.

Pirms vairākiem gadiem pasaulslavenais britu ielu mākslinieks Benksijs, kurš pazīstams ar saviem sociālpolitiskajiem grafiti, viesojās Rietumkrastā. Vēloties pievērst uzmanību situācijai Palestīnā, viņš uz okupācijas varas uzbūvētajiem betona mūriem atstāja vairākus zīmējumus.

Tos tūlīt arī ievēroja, un tagad vietējie taksometru šoferi, pamanot eiropeiskus sejas vaibstus, par desmit šekeļiem (dažiem eiro) gatavi aizvizināt ne tikai uz Betlēmes ikonisko Kristus Piedzimšanas baznīcu, bet kādu no Benksija gleznojumiem.

Šī gada marta beigās britu mākslinieks izspēlēja jaunu joku – Betlēmē pie paša mūra atvēra "The Walled Off Hotel" (burtiskā tulkojumā - "Ar sienu nodalīto viesnīcu"), kura sauklis skan: "Viesnīca ar sliktāko skatu pasaulē." Tā jau pati ir mākslas darbs, bet līdzās sociāli ironiskām instalācijām, gleznām un skulptūrām, kuras piepilda numuriņus, tajā apskatāma arī multimediāla izstāde par ebreju un palestīniešu konflikta vēsturi.

Pēc tās ikviens aicināts piesēst pirmajā stāvā esošajā restorānā, paņemt tēju ar humusa plati un vērot mūri aiz loga un uz viesnīcas durvīm notēmēto novērošanas kameru uz tā.