'Delfi' no Erbīlas: Irākas daļa, kur miers nav vienīgi cilvēku prātos  (67)

Eju līdzi plūsmai, un pa brīdim kāds pienāk paspiest roku un pateikt "Paldies!" Tikai dažas dienas pirms gaidāmā tautas balsojuma kurdi jūtas pamesti. Pat līdzšinējie lielākie sabiedrotie Turcija un ASV aicinājušas referendumu atlikt, un teju vienīgais atbalsts izskanējis no Izraēlas. Katrs ārvalstnieks tiek skatīts ar cerību, ka par Kurdistānu un tās neatkarības cīņu iestājas vēl kāds.

Tikai dažas stundas iepriekš ļaužu pārbāztajā futbola stadionā plīvoja karogu mežs. Starp sarkanbaltzaļajiem karogiem ar sauli centrā saskatīju tik vienu Izraēlas un vienu Francijas karogu. Visticamāk, pēdējo turēja Francijā dzīvojoši kurdi. Šeit daudzi klātesošie no savām tagadējām mītnes zemēm atgriezušies tikai referenduma dēļ.

Man blakus stāvošā sieviete atklāj, ka kopā ar vīru, meitu un ģimenes draugiem pirms dažām dienām ielidojuši no ASV. Viņa dzimusi šeit, 90. gadu sākumā pametusi Irāku, bet meita jau izaugusi Amerikā. Sieviete ieradusies izmantot dubultpilsonības sniegtās iespējas piedalīties balsojumā, bet pagaidām nezina, vai reiz patiešām atgriezīsies.

Neskaidrība par nākotni ir jūtama gandrīz katrā sarunā ar vietējiem. Inženieris Džamals Nazars, kurš pats pienāk aprunāties, pamanījis mani uz ielas, saka, ka kurdiem ir laiks iet savu ceļu. Viņš atzīst, ka dažus pēdējos gadus zemās naftas cenas dēļ Kurdistānas ekonomiskā attīstība esot gandrīz apstājusies, un autonomajā Irākas daļā ir arī lielas problēmas ar korupciju, kā arī bažas rada Turcijas un Irānas draudi slēgt robežas.

"Mēs esam cietuši no Irākas valdības gan Sadama Huseina laikā, gan pirms tam. Bagdādē tagad visu nosaka irāņi, un Bagdāde Kurdistānai nedod naudu. Nezinu, vai būs labāk, bet sliktāk nevar būt," viņš stāsta. Nedaudz iesirmais vīrs, lēni meklējot angļu valodas vārdus, skaidro, ka bez neatkarības Irākā vienmēr būs konflikts starp kurdiem un arābiem, turklāt paši arābi, kuri sadalās šiītos un sunnītos, nevar atrast kopīgu valodu.

Lai gan 80. gados Sadama Huseina režīma kampaņveidīgi nogalināto kurdu skaits tiek lēsts starp 50 000 un 190 000, nevienā sarunā neizskan naids, tas drīzāk tiek atzīmēts kā vēsturisks fakts. Nepilnus 30 gadus vecais automašīnu elektronikas speciālists Hazars Akrams, kurš kā brīvprātīgais palīgs iesaistījies referenduma kampaņā, stāsta, ka Irākas Kurdistānā mīt apmēram pusotrs miljons arābu. "Bet te ir miers, visi dzīvo saticīgi. Citur Irākā gan ir bīstami. Kurdistānas karoga dēļ var pat nogalināt." Tikmēr Erbīlā karogi redzami itin visur, un gaidāmais referenduma rezultāts šķiet acīmredzams.

Akrams gan norāda, ka vēl pirms dažām nedēļām pilnīgas vienotības visā Kurdistānā nav bijis. Viena no spēcīgākajām partijām otrā lielākajā autonomijas pilsētā Soleimani uzstājusi, ka referendums jāatliek, iebilstot pret tagadējā prezidenta Masudu Barzani valdīšanu. Pats prezidents, negūstot starptautisku atbalstu un neredzot vienotību pat kurdu vidū, esot šaubījies, vai referendumu rīkot tagad, viņš stāsta.

Tomēr pirms nedēļas Barzani aicinājis atmest politiskās krāsas, kas 90. gadu vidū pat izraisīja asiņainu pilsoņkaru kurdu vidū. Tas izdevies, un Soleimani balsojuma aģitācijas mītiņā viņu sagaidījis milzīgs atbalstītāju pūlis. "Referendums vēl negarantē neatkarību, bet domāju, ka galvenais jau ir noticis – mēs beidzot esam vienoti," atklāj Akrams.

--

Autora brauciens uz Kurdistānas reģionu Irākā ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, un ko Latvijā īsteno biedrība Zaļā brīvība".

Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli