Nedēļām ilgi Irāka, kā arī kaimiņvalstis Turcija un Irāna, brīdinājušas par smagām sekām, ja Kurdistānas autonomija neatcels referendumu par neatkarību. Pirmdien pie balsošanas iecirkņiem redzētās rindas gan liecināja, ka draudi tikai nostiprinājuši kurdu pārliecību par sava soļa pareizību, un jau saskaitītās balsis dažos Turcijas pierobežas apgabalos rāda, ka par brīvību no Irākas balsojuši vairāk nekā 90%.
"Irāna slēgšot robežu," nupat pa radio dzirdēto komentē aptuveni 30 gadus vecais auto elektronikas speciālists Hazars Akrams, "kā tad viņi tagad iegūs alkoholu? Liekuļi, visi zina, ka viņu robežsargus var nopirkt." No Erbīlas, kas kā zirnekļa tīkls izpletusies līdzenumā ap senu cietoksni, mēs dodamies uz kalniem. "Balsot var tikai tur, kur esi dzimis un pierakstīts. Mana ģimene nāk no Salahaddīnas apkārtnes. Tajā apvidū ir arī prezidenta pils," viņš lepojas.
Uz Akrama auto motora pārsega šorīt parādījusies Kurdistānas karoga uzlīme, pa karogam plīvo arī pie katra loga, bet vienu lielu viņš piestiprinājis arī pie velosipēdu turētāja aizmugurē. Kāds ik pa laikam uzpīpina vai pamāj, taču viņa "Toyota" nebūt neizceļas. Dažs pacenties katrā logā iestiprināt vairākus karodziņus un caurspīdīgu prezidenta Masuda Barzani portretu uzlīmēt pat uz priekšējā stikla.
Akrams, kā arī viņa brālis uzģērbuši kurdu tradicionālos tautas tērpus. Akrams gan vēlāk atzīst, ka pārcenties, jo viņa melnais tērps esot šūdināts no melna uzvalkiem domāta auduma priekš Nevroza jeb kurdu jaunā gada, kuru atzīmē 21. martā, kad ir visai vēss, ne 35 grādu karstumam, kāds te valda septembra beigās.
Svētku tērpos mūs sagaida arī viņa otra brāļa ģimene. Vīriešu apģērbi ieturēti brūnos toņos un tos papildina raibas ap jostasvietu sienamas šalles, bet sieviešu kleitās un lakatos dominē melnā krāsa, un tērpus caurvij spīguļojoši pavedieni. Tuvojoties skolā ierīkotajam balsošanas iecirknim, redzams, ka arī citi saposušies tradicionālos tērpos, uzvalkos vai baltos kreklos.
Ielu, kurā atrodas skola, no abām pusēm bloķē kravas automašīnas. Lai gan nopietniem incidentiem neviens netic, redzams, ka policija Irākas arābu šiītu izteiktos draudus uztver pavisam nopietni. Tomēr apkārtējos jūtama svētku sajūta. Atraduši savus vārdus garos, pie skolas vārtiem pieliktos sarakstos, visi tiek pārmeklēti, un, atbilstoši alfabētam, klusām izklīst pa nelielās skolas klasēm.
Iecirkņi atgādina Latvijā redzētos – pie galdiem vienā malā sēž vēlēšanu komisijas pārstāvji, kuri salīdzina dokumentus ar balsotāju sarakstiem, tiek izsniegtas balsojuma lapiņas, kuras var aizpildīt no kartona izveidotos aizslietņos, un tad savu izvēli var iemest noslēgtā daļēji caurspīdīgā urnā. Vienīgā atšķirība, katram nobalsojušajam pie urnas novietotā tintes pudelītē jāiemērc pirksts par apliecinājumu tam, ka viņš savu izvēli šodien jau izdarījis.
Vēlāk, atgriezies Erbīlā, nolemju apstaigāt vēl pāris iecirkņus. Pie viena izveidojusies gara arī pārsvarā svētku drēbēs ģērbtu cilvēku rinda, kurus acīmredzami kausē saule, taču viņi pacietīgi palaiž pa priekšu kādu vecāku vīru, kurš pārvietojas, citu balstīts. Citā iecirknī kāds sirmgalvis vēlēšanu komisijai, šķiet, nolēmis atklāt savu dzīvesstāstu, bet personu apliecinošu dokumentu viņš urnā līdz ar biļetenu neiemet tikai pateicoties veiklam radiniekam, kurš pēdējā brīdī pārķer viņa roku.
Uz ielas, pamanījis kameru, kāds vīrietis man uzvaroši demonstrē divus tintē iemērktos pirkstus. "Viens par Turciju, viens par Irānu", viņš lepni paziņo (attēlā augšā). Šķiet, pirmdienas pēcpusdienas paziņojumi par kopīgām Irākas, Irānas un Turcijas militārajām mācībām pie Kurdistānas ziemeļu robežām nevienu neuztrauc. Draudiem un pat vardarbībai pret kurdu minoritāti šajās valstīs ir sena vēsture, un referendumu teju katrs uzskata par loģisku soli, lai to izbeigtu.
Vēl iepriekšējā dienā prezidents Barzani preses konferencē uzsvēra, ka referendums nemēģina noteikt reģiona robežas, nemaina kāda apgabala statusu un nepieņem likumus, bet ir pirmais solis, lai diskusijā ar Bagdādi šos jautājumus risinātu. Viņš uzsvēra, ka Kurdistāna var gaidīt vienu, divus gadus un pat vairāk, ja Irākas valdība būs gatava sarunām, taču pauda pārliecību, ka starptautiskā sabiedrība agrāk vai vēlāk būs spiesta pieņemt demokrātiskā balsojuma rezultātu.
Vēlēšanu iecirkņi pirmdienas vakarā tika slēgti jau pulksten 19. Īsi pirms pusnakts vēlēšanu komisija paziņoja, ka referendumā piedalījušies 72,16% balsstiesīgo Kurdistānas iedzīvotāju. Par spīti tam, ka balsis tobrīd vēl tikai sāka skaitīt, Erbīla jau līksmoja. Debesīs līdz vēlai naktij bija redzamas pirotehnikas raķešu ugunis un vietām dzirdamas ieroču zalves.
Līdz pulksten 8 otrdienas rītā saskaitīta mazāk nekā 10. daļa jeb nepilni 300 000 balsu. No tām 93,29% ir par Kurdistānas neatkarību, liecina kurdu medija "Rudaw" sniegtā informācija.
--
Autora brauciens uz Kurdistānas reģionu Irākā ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, un ko Latvijā īsteno biedrība Zaļā brīvība".
Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
