Kremļa varas sistēma nepieļauj Putina aiziešanu, spriež eksperti  (281)

Kremlī Putina varas gados ir izveidota īpaša autoritārisma forma "putinisms", skaidro ASV eksperte Krievijas jautājumos Seleste Valendere. Tā ir politiski ekonomiskā sistēma, kurā politiskā vara nodrošina ekonomiskos labumus, bet iekļūšana šajā elitē balstās personīgajos sakaros.

Šajā lokā iesaistīto galvenais mērķis ir saglabāt varu, lai turpinātu gūt labumus, skaidro eksperte. Taču Putina, kurš ir centrālais šīs sistēmas elements, aiziešana nozīmētu pārmaiņas un risku zaudēt ekonomiskos ieguvumus.

"Pārmaiņas var būt bīstamas šiem cilvēkiem," uzskata Valendere, skaidrojot, ka varas nodošanas process sistēmā esošajiem nav pieņemams. "Neredzu, kā putinisma krišana varētu saglabāt sistēmu," spriež analītiķe.

2018. gadā Krievijā notiks prezidenta vēlēšanas, kurās prognozējama Putina pārvēlēšana uz nākamo sešu gadu termiņu. Taču pēc tam būs pagājuši divi secīgi prezidēšanas termiņi, kas atļauti Krievijas konstitūcijā, turklāt Putins jau būs vairāk nekā 70 gadus vecs. Tas rosina jautājumus, kāda būs Kremļa rīcība, lai saglabātu esošo sistēmu.

Krievijas jautājumu analītiķis Braiens Vitmors modelē, ka Putinam var nākties pārkāpt konstitūciju, lai turpinātu valdīt pēc otrā termiņa beigām, lai nebūtu jāgaida vēl seši gadi.Gaidīšana nozīmētu neglābjamu novecošanu. Vai arī varētu tikt izveidots kāds īpašs "nācijas līdera" amats, spriež Krievijas vērotājs.

Runājot par to, vai varētu tikt atkārtots 2008. – 2012. gada modelis, kad prezidenta amatā formāli stājās premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, bet Putins kļuva par premjeru, pētniece Valandera norāda, ka tas nav scenārijs, ko Kremlis gribētu atkārtot, jo šāds variants iekļauj lielus riskus un jau iepriekš tika uzskatīts par zaudējumu.

Krievijas pētnieks Bobo Lo norāda, ka pēc nākamā sešu gadu termiņa Putins būs 72 gadus vecs, kas vēl joprojām nebūs uzskatāma par pārlieku lielu gadu nastu valdīšanai. Ņemot vērā, ka Putins sevi uzskata par varenu nācijas līderi, kurš nekļūdās un ir vajadzīgs tautai, turklāt spēj pārliecināt cilvēkus par savu neaizvietojamību, domājams, ka tiks atrasts veids kā saglabāt Putina amatu vai palikt pie reālās varas nemaz nepārkāpjot konstitūciju, prognozē Bobo. Vienkārši aiziet no varas Putinam nemaz nav iespējas, viņš uzskata.

Krievijas Federācijas Drošības padomes sekretāra vietnieks Mihails Popovs, kurš arī piedalās diskusijā, atgādina, ka Putins ir konstitucionāli ievēlēts prezidents, kuram ir spēcīga pozīcija, liels tautas atbalsts un respekts kā speciālistam un patriotam. Viņš aicina būt pacietīgiem un gaidīt, jo neviens nevarot pateikt, kas notiks pēc septiņiem gadiem.

Vairums ekspertu ir vienisprātis, ka bez politiskajām pārmaiņām ar esošo varu Kremlī nav iespējamas reformas, lai stātos pretī ekonomiskajiem un citiem izaicinājumiem, ar ko tagad saskaras Krievija.

"Ja Krievija vēlas būt vadoša 21. gadsimta valsts, tai ir nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas," uzskata Bobo. Turklāt modernizācija var prasīt desmitgades, bet tas nav iespējams bez politiskajām reformām, atzīmē eksperts.

Nekādi nopietni uzlabojumi ekonomikas glābšanai un reformēšanai, kas pēdējos četrus gadus stagnē, pavisam noteikti nav gaidāmi ātrāk par 2018. gada prezidenta vēlēšanām, uzskata bijušais Krievijas "Sberbank" priekšsēdētājs Andrejs Kazmins.

Viņš gan atzīmē, ka par spīti ekonomiskā likstām un dažādām problēmām Krievija gadiem spēj saglabāt pati savu sistēmu un, pat notiekot pārmaiņām, nozīmīgas izmaiņas varas struktūrā nav gaidāmas sabiedrības uzskatu dēļ.

Ikgadējais ārpolitikai un drošībai veltītais starptautiskais forums "Rīgas konference" šogad norisinās no 29. līdz 30. septembrim. Konferenci organizē Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju (ĀM) un Latvijas Aizsardzības ministriju (AM).

Šogad aicināto viesu statusā Rīgā sagaidāms Igaunijas ārlietu ministrs Svens Miksers, Kanādas aizsardzības ministrs Hardžits Sings Sadžans, Lietuvas ārlietu ministrs Līns Linkevičs, Moldovas premjerministra vietnieks, Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrs Andreju Galburu, Ukrainas Ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins un Zviedrijas parlamenta priekšsēdētājs Urbans Alīnu.