Nedēļa pasaulē: Kongo atgriežas Ebola, Argentīnā – SVF, britu parlamentā – aicinājums sagatavot 'Brexit' atkāpšanās ceļu  (23)

Pagājušajā nedēļā Armēnijā, nomainot valdības vadītāju, bet faktiski saglabājot nemainīgu valsts politisko iekārtu, noslēdzās mini revolūcija. Savukārt pavisam interesantu gājienu izspēlēja Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu, apmeklējot Irānai draudzīgās Krievijas "Uzvaras dienas" parādi Maskavā, kamēr naktī no 9. uz 10 maiju Sīrijā un gaisā virs tās Izraēlas spēki ar Irānu sarīkoja savstarpēju raķešu apšaudi. Pagājušajā nedēļā karstākā ziņa Klusā okeāna vidū esošajās Havaju salās bija kārtējais mājas aprijošais Kīlauea vulkāna izvirdums, bet Eirāziju satricināja virkne asiņainu teroristu uzbrukumu no Parīzes Francijā līdz pat Surabajai Indonēzijā.

Tikmēr virkne notikumu bijuši pārāk reģionāli vai tikai nupat klusām sākušies, lai starptautisko vidi saviļņotu jau rīt. Iepazīstinām ar pieciem no tiem:

Pirms aptuveni diviem mēnešiem notikušās Itālijas parlamentārās vēlēšanas šonedēļ, visticamāk, noslēgsies ar valdības izveidi. Par pamatu jēgpilnām sarunām starp galēji labējo "Līgu" un galēji kreiso "Piecu zvaigžņu kustību" pēc tik ilgām diskusijām nospēlējusi kāda būtiska kauliņu pārbīde – "Līga" no savu sabiedroto rindām atstūmusi bijušo premjeru Silvio Berluskoni, kurš pēc ilgu gadu pauzes vēlējās oficiāli atgriezties aktīvajā politikā.

Abu populistisko partiju vienojošie elementi ir stingrā nostāja pret imigrāciju, kuru Itālija, būdama viena no Vidusjūras valstīm, izjutusi visai tieši, kā arī Eiropas Savienības kritika. Tomēr abām ir arī fundamentālas atšķirības – "Piecu zvaigžņu kustība" iestājas pret pastāvošo iekārtu, kamēr itāļu ziemeļos dominējošā "Līga" jau gadiem noteikusi valsts ekonomisko virzienu.

Līdz ar to "Līgai" un ilgus gadus valsti vadījušā Berluskoni spēkam "Forza Italia" bija nepieņemami sadarboties ar "Piecu zvaigžņu kustību", bet kreisajiem populistiem sarkanā līnija bija pats Berluskoni. Pēc ilgām debatēm pagājušajā nedēļā Berluskoni visbeidzot paziņoja, ka vairs neliks šķēršļus "Līgas" un "Piecu zvaigžņu kustības" koalīcijai, faktiski pasakot, ka viņa kārtējais politiskais uznāciens ir noslēdzies.

Pagājušajā nedēļā Argentīna vērsās Starptautiskajā Valūtas Fondā (SVF), lūdzot aizdevumu iespaidīgu 30 miljardu ASV dolāru (aptuveni 25 miljardu eiro) apmērā. Šis solis pārsteidza starptautisko sabiedrību un arī pašus argentīniešus, kuri izgāja Buenosairesas ielās, protestējot pret valsts līderu lēmumu sadarboties ar SVF.

Pārsteiguma iemesls meklējams vēsturē – 90. gados Argentīna aktīvi aizņēmās finanšu līdzekļus gan no SVF, gan citiem starptautiskajiem aizdevējiem, taču valsts nepārdomātā uz tēriņiem balstītā politika, kā arī augstais korupcijas līmenis tai lika aizņemties aizvien lielākus līdzekļus. Līdz ar ekonomisko krīzi Brazīlijā 1998. gadā arī Argentīnā sākās ekonomikas lejupslīde, kuras kulminācija tika sasniegta 2001. gadā, kad Argentīna kļuva par lielāko parādnieku pasaules vēsturē.

Lai atgūtu aizdotos līdzekļus, SVF pieprasīja restrukturizēt valsts pārvaldi, pārtraukt nepamatoti dāsnos sociālos maksājumus, lielos valsts pasūtījumus un citus tēriņus. Tā dēvētie taupības pasākumi smagi skāra argentīniešu vidusslāni, un sabiedrība populistisku politiķu mudināta krīzē vainoja aizdevēju, ne naudu šķērdējušās valdības. Visbeidzot 2006. gadā Argentīnai izdevās SVF atdot visu parādu, tomēr tā neatdeva līdzekļus vairākiem citiem starptautiskajiem aizdevējiem, nosolījās nekad vairs neaizņemties no SVF, kā arī atteicās no valsts finanšu starptautiskas uzraudzības, faktiski ierobežojot investīcijas, raksta "Time".

Pirms trim gadiem pie varas nākušais prezidents Maurisio Makri panāca, ka jau 2016. gadā valsts atmaksāja parādus arī tiem aizdevējiem, kuri to gaidīja vairāk nekā desmitgadi. Savukārt patlaban viņš no jauna vēršas pie SVF, lai glābtu nacionālo valūtu peso no lejupslīdes. Šobrīd sarunas ar aizdevējiem turpinās, bet kreiso populistu savulaik iedēstītais naids pret SVF var valsti ievest politiskā nestabilitātē, ziņo "The Bubble".

Malaizijas politikā pagājušajā nedēļā pirmoreiz valsts 61 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā nomainījās vadošais politiskais spēks.

Kopš valsts dibināšanas 1957. gadā pie varas bija trīs partiju apvienība, kura 60. gadu beigās apvienojās, dibinot "Aliansi", lai jau 70. gadu pirmajā pusē pēc plašām diskusijām rastu kompromisu arī ar trim vadošajām opozīcijas partijām, kopā ar tām dibinot "Nacionālo Fronti" ("Barisan Nasional") un tādējādi faktiski atbrīvojoties no opozīcijas. Kā pierādīja pagājušajā nedēļā notikušās vēlēšanas, laiki ir mainījušies, un ceturtdien notikušajās vēlēšanās apvienība "Nacionālā Fronte", kura joprojām lepojas ar sešiem miljoniem biedru, zaudēja opozīcijas partijai "Cerību Alianse" ("Pakatan Harapan").

Par absolūti svaigām vēsmām gan diez vai var runāt – "Cerību Aliansi" vada "Nacionālās Frontes" bijušais līderis 92 gadus vecais Mahatirs Mohamads, kurš reiz jau noteica valsts politisko virzienu, no 1981. gada līdz pat 2003. ieņemot premjera amatu.

Jau dienu pēc partijas uzvaras Mohamads atkal apstiprināts premjera amatā, kļūstot par pasaulē vecāko valsts līderi. Viņam šajā ziņā izdevies pat apsteigt Apvienotās Karalistes karalieni Elizabeti II. Savukārt "Cerību Alianse" 32 miljonu iedzīvotāju valsts kursu no centriski labējā varētu mainīt uz centriski kreisu, tomēr pagaidām par konkrētām pārmaiņām Dienvidaustrumāzijas valsts politikā ir pāragri runāt, raksta "Malay Mail".

Pagājušajā otrdienā Lordu palāta valdībai pieprasīja nodrošināt, ka Lielbritānija paliek Eiropas Ekonomiskajā zonā (EEZ) gadījumā, ja ar Eiropas Savienību neizdodas noslēgt Apvienotajai Karalistei izdevīgu izstāšanās līgumu, raksta "Reuters".

Palikšana EEZ nozīmētu, ka Lielbritānija gluži kā Norvēģija, Lihtenšteina un Islande pakļaujas vairumam Eiropas Savienības noteikumu bez iespējām tos ietekmēt, apmaiņā saņemot pieeju Eiropas vienotajam tirgum. Tāpat tas nozīmētu turpināt iemaksas Eiropas Savienības budžetā, kā arī ļaut brīvu Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotāju iebraukšanu, kas gan ir divi būtiskākie argumenti, kāpēc "Brexit" process vispār tika rosināts.

Būtiski, ka parlamenta balsojumu par šādu prasību izvirzīšanu atbalstījuši gan koalīcijas, gan opozīcijas spēku deputāti.

Pirms diviem gadiem Pasaules veselības fonds paziņoja, ka noslēgusies pusotru gadu ilgusī Ebolas epidēmija, kuras laikā saslima gandrīz 30 000 cilvēku, bet mira aptuveni 11 300.

Vīruss, kas galvenokārt dzīvības prasīja Libērijā, Sjerraleonē un Gvinejā, pagājušajā nedēļā no jauna uzliesmoja Kongo, prasot 17 cilvēku dzīvības. Tas ir ievērojams skaits, ņemot vērā, ka pirms četriem gadiem lielās epidēmijas laikā valstī no Ebolas mira 49 cilvēki. Tiesa, tas joprojām ir maz, salīdzinot ar 1976. gada augustu, kad Zairā (tagad Kongo) mēneša laikā dzīvību vīruss atņēma vismaz 280 cilvēkiem.

Ņemot vērā Āfrikas valstu pieredzi un ārstu gatavību jaunām epidēmijām, paredzams, ka Kongo fiksētais vīrusa uzliesmojums nebūs tik nāvējošs, kā pirms četriem gadiem piedzīvotā traģēdija, kas prasīja dzīvības arī ārpus kontinenta. Jau patlaban kaimiņvalstis sākušas drošības pasākumus, uz robežām un lidostās pārbaudot iebraucēju veselību.