Pērn starptautiskā sabiedriskās domas mērīšanas aģentūra "Gallup" noskaidroja, ka valsti esot gatavi pamest vairāk nekā 40% venecuēliešu. Medijs pieļauj, ka pēc pirms dažām nedēļām notikušajām daudzu boikotētajām prezidenta vēlēšanām, kurās ar balsu viltošanas palīdzību panākta līdzšinējā autoritārā prezidenta Nikolasa Maduro pārvēlēšana, valsti pamest gribošo iedzīvotāju īpatsvars varētu būt tikai pieaudzis.
Daudziem Maduro pārvēlēšana kārtējo reizi apliecināja, ka valstī miermīlīga pārvaldes maiņa nav iespējama vēl vismaz sešus nākamos gadus, kuru laikā Maduro paliks amatā, atsaucoties uz leģitīmām konstitūcijā noteiktām tiesībām.
Tagad vairums emigrantu apmetušies kaimiņos esošajās Kolumbijā un Brazīlijā, pārsvarā iekārtojoties uz pagaidu dzīvi ciemos un pilsētās netālu no savas dzimtenes robežas. Tas savukārt radījis problēmas uzņemošajām valstīm izmitināt un pabarot no Maduro režīma bēgošos miljonus.
Būtiska krīzes iezīme pēdējo gadu laikā ir vardarbības pieaugums, tostarp plašākas sadursmes starp opozīciju un valdības pusē esošajām tiesībsargājošajām institūcijām, kā arī kriminālajiem grupējumiem, kas esot pārņēmuši faktisko varu vairākās Venecuēlas pilsētās. Saspringtā situācija savukārt novedusi pie hroniska valūtas un līdz ar to arī pārtikas, zāļu un pirmās nepieciešamības preču trūkuma.
Maduro par valsts līderi kļuva pēc sava autoritatīvā priekšteča Hugo Čavesa nāves 2013. gada pavasarī. Čavess pie varas nāca 1999. gadā, kad tika ievēlēts ar lielu sabiedrības atbalstu. Viņa radikāli kreisā politika noveda valsti ekonomiskās problēmās, kuras padziļināja zemās naftas cenas, autoritāro politiku pavadošo cilvēktiesību ierobežošanas un nacionalizācijas dēļ uzliktās ekonomiskās sankcijas. Viņa izvēlētais pēctecis Maduro šo politiku ir tikai turpinājis, tostarp asi vērsies pret opozīciju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
