Erdogans nostiprinās. Ko tas nozīmē Turcijai un Eiropai  (57)

^{Foto: Vida Press}

Bijušā pusprofesionālā futbolista politiskā karjera bijusi mērķtiecīga, un ar katru jaunu amatu pieaugusi gan viņa vara, gan opozīcijas brīdinājumi par valsts demokrātisko un sekulāro pamata graušanu. Jau 90. gados pēc kāda reliģiska dzejoļa citēšanas, kurā tobrīd valdošie politiskie spēki saskatīja draudus valsts sekulārismam jeb pārvaldes brīvībai no reliģijas ietekmes, islāmistu partijas biedrs Erdogans zaudēja Stambulas mēra amatu.

Gadus vēlāk viņš publiski atteicās no aktīvas islāmiskās politiskās pārliecības, un ar paša jaundibināto "Taisnīguma un attīstības partiju" (AKP) iekaroja lielāko vietu skaitu parlamentā. Parlamenta pirmajos darbības mēnešos deputāti atsauca iepriekš minētās runas dēļ pieņemtu liegumu Erdoganam kļūt par amatpersonu, un drīz pēc tam viņš ieguva premjera krēslu. Viņa trīs valdību laikā tika mainīta konstitūcija, prezidentu ļaujot vēlēt tautai, kā arī uzbūvēta grezna premjera rezidence.

Līdz ar prezidenta amata iegūšanu 2014. gadā Erdogans paziņoja, ka jaunā pils turpmāk būs prezidenta rezidence. Divus gadus vēlāk izskanēja, ka viņš piespiedis atkāpties premjeru Ahmetu Davutoglu, kurš izteicis kritiku prezidenta vēlmei pāriet uz prezidentālas republikas modeli. Davutoglu vietā nāca Erdoganam pietuvinātais Binali Jildirims, kurš amatu ieņem vēl šodien.

Kopš 2016. gada apvērsuma izgāšanās, kas, iespējams, bija pēdējais Turcijas sekulārā spārna mēģinājums saglabāt Turcijas dibinātāja Mustafa Kemala Ataturka ideju par demokrātisku sekulāru parlamentāru republiku, Anatolijas pussalā jau gandrīz divus gadus turpinās sekulārisma aizstāvju tīrīšanu no armijas, valsts pārvaldes, izglītības un sabiedriskām iestādēm, kā arī opozīcijas politiķu un žurnālistu apspiešana, faktiski ļaujot it visos līmeņos prezidenta politikas pretinieku nomaiņu pret valdošajam režīmam tīkamiem cilvēkiem.

Jau nākamnedēļ premjera krēslu pametīs arī Erdoganam tuvais Jildirims. Šis amats tiks likvidēts un Erdogans kļūs par jauno valdības vadītāju.

Kopš 2016. gada apvērsuma mēģinājuma Turcijā izsludināts ārkārtas stāvoklis, tas deva prezidentam un viņa pārstāvētajai partijai iepriekš nebijušu varu, ļaujot izrēķināties ar opozīciju, ierobežot interneta lietošanu un mediju darbību, to visu pamatojot ar cīņu pret terorismu. Zīmīgi, ka pat prezidenta vēlēšanās trešajā vietā palika viens no "teroristiem" – kurdu "Tautas demokrātiskās partijas" (HDP) kandidāts Selahatins Demirtašs.

Tūlīt pēc vēlēšanām ārkārtas stāvoklis tika atcelts. Kritiķi gan norāda, ka turpmāk Turcijas prezidenta pilnvaras daudz neatšķirsies no tām, kādas Erdoganam piešķīra ārkārtas stāvoklis.

Viņš varēs atlaist un iecelt ministrus, dažādus augsta ranga ierēdņus, kā arī 12 konstitucionālās tiesas tiesnešus no kopumā 15, ziņo medijs TRT. Tomēr pilnīgas demokrātijas beigas Turcijā pasludināt ir pāragri. Vienlaikus ar prezidenta vēlēšanām notika arī parlamenta vēlēšanas, kur Erdogana dibinātajai partijai neveicās gluži tik labi, kā tās izveidotājam. AKP saņēma tikai 42,6% balsu, un parlamenta vairākumu nodrošina vienīgi tās koalīcija ar islāmistu "Nacionālistu kustības partiju" (MHP), kas saņēma 11,1% atbalstu.

Pirmkārt, Erdoganam un AKP būs jāturpina lavierēt, lai lieki nekaitinātu salīdzinoši lielo opozīciju – jāņem vērā, ka 24,3 miljoni Turcijas pilsoņu savu balsi atdeva par citu prezidenta kandidātu un izvēlējās kādu no opozīcijā esošajām partijām. Otrkārt, koalīcija ar islāmistu MHP nozīmē, ka valsts lielākajai partijai būs jāņem vērā arī sava salīdzinoši mazā partnera vēlmes.

Par spīti prezidenta pilnvaru pastiprināšanai, parlamentam ir atstāta valsts līderi regulējoša svira –prezidenta dekrēts varēs ietekmēt jautājumus, kurus neregulē likumdošana, un attiecīgi parlaments pieņemot likumu, varēs atcelt jebkuru prezidenta dekrētu. Tāpat prezidenta veidotu budžetu joprojām būs jāapstiprina parlamentam. Turklāt parlamenta vairākumam būs tiesības uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, un pat nodot viņu tiesai ar divu trešdaļu deputātu atbalstu.

Viens no ekspertu biežāk minētajiem pirmstermiņa vēlēšanu iemesliem bija lejupslīdošā valsts ekonomika. Turcijas liras vērtības krišanās un ievērojama inflācija drupināja līdz šim spēcīgo atbalstu prezidentam, un vēlēšanu rīkošana 2019. gada novembrī pie šādas popularitātes lejupslīdes turpināšanās, visticamāk, nozīmētu prezidentālās republikas nodošanu kāda cita līdera rokās, kad vēlēšanu noliktais laiks beidzot pienāktu.

Valstij lielus izdevumus pēdējos gados prasījusi karadarbība gan tās pašas dienvidaustrumu reģionos pret kurdu separātistu kaujiniekiem, gan Sīrijā un Irākā. Sīrijā karo ne tikai turki, bet arī Turcijas finansēti prezidenta Bašara al Asada režīmam opozīcijā esoši grupējumi.

Lejupslīdi tikai veicinājuši arī tā dēvētie Erdogana megaprojekti, no kuriem zināmākie ir Stambulu apejoša ūdens kanāla rakšana, jaunas Stambulas lidostas (attēlā), kā arī tiltu un lielceļu būvniecība. Erdogana monetārā politika ilgu laiku balstījās uz valsts tēriņu palielināšanu, iedzenot Turciju lielos parādos un pārkaršanas draudos, raksta "Politico".

Tas jau pirms vēlēšanām novedis pie liras vērtības nokrišanās par piektdaļu šī gada laikā vien, un atsevišķu pārtikas preču cenu dubultošanās.

Kopš pērnā gada referenduma karstās kampaņas, kuras laikā Erdogans un vairākas augstu stāvošas Turcijas amatpersonas metās apvainot atsevišķu Rietumeiropas valstu līderus par liegšanu AKP izvērst aģitēšanu tajās dzīvojošajām turku kopienām, Turcijas strīds ar Eiropu ir nedaudz pieklusis.

Tiesa, tas nebūt nav pazudis, tikai transformējies uz saspīlējumu starp Grieķiju un Turciju. Cita starpā Erdogans apstrīdējis paša publiski cildinātā Ataturka 1923. gadā noslēgtu robežlīgumu, kas, viņaprāt, Turcijai atņēmis vairākas salas Egejas jūrā (kartē zemāk).

Tāpat Turcija saņēmusi gūstā divus Grieķijas robežsargus, kuri, kā tiek uzskatīts, varētu būt potenciāla izpirkuma ķīla pret astoņām Turcijas armijas amatpersonām, kuras aizbēga uz Grieķiju pēc puča izgāšanās, raksta "The New York Times". Lai gan vairāki respektabli mediji vēl aprīlī brīdināja, ka diplomātiska rīvēšanās var novest pie atklāta konflikta starp diviem de facto NATO sabiedrotajiem, šāda iespējamība ir apšaubāma.

Tomēr uz vispārēju attiecību uzlabošanos starp Turciju un Eiropas Savienību pagaidām nevar cerēt. Viens no galvenajiem iemesliem ir jau minētā AKP koalīcija ar islāmistu "Nacionālistu kustības partiju". Tiek uzskatīts, ka MHP atbalstītāji par Erdoganu prezidenta amatam balsoja galvenokārt viņa pēdējos dažus gadus ieturētās antieiropeiskās un antirietumnieciskās nostājas dēļ.

Vadošajai varai varētu nepatikt arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) vēlēšanu novērošanas misijas atzinums, ka vēlēšanas, kuru laikā vairāk nekā 100 žurnālisti atrodas apcietinājumā un pirms kurām valsts mediju raidlaiks tika veltīts gandrīz tikai Erdogana, AKP un MHP viedokļu atspoguļošanai, bet kurdu partijas birojiem pat uzbrukts vairāk nekā 90 reizes, nav godīgas, norāda "Vice". Tas Turcijas līderim vēl vairāk varētu likt noslēgties pret starptautiskajām organizācijām, pat, ja Turcija līdz šim bijusi to aktīva locekle.

Lai gan parlamentā pārsvaru Erdogana partijai nodrošina tikai koalīcija ar islāmistiem, nevalstiskās organizācijas "Human Rights Watch" organizācijas filiāles Turcijā vadītāja Emma Sinklēra-Veba iepriekš "Vice" norādījusi, ka prezidents ir nodrošinājies pret sava režīma graušanas mēģinājumiem. "Ar pārvaldi prezidentālā sistēmā nav problēmu, ja tajā iekļauti kontroles mehānismi, lai vara netiktu izmantota vienpersoniski. Tomēr tieši tas ir tas, kas pietrūkst Turcijā. Šī lielā mērā ir nekontrolēta prezidentālās pārvaldes sistēma."

Erdogana paziņojums pēc uzvaras, ka viņš neapstāsies pirms viņu no pučistu, intrigu pinēju, politisko un ekonomisko neliešu, bandām un teroristu organizācijām izglābtā Turcija nebūs viena no desmit attīstītākajām pasaules ekonomikām, kā arī vicepremjera Mehmeta Šimšika solījums "paātrināt reformas" liecina, ka prezidents jauniegūto varu varētu izmantot vēl visaptverošākas kontroles nostiprināšanai.

Turklāt atrašanās pie varas 2023. gadā, kad Turcija svinēs simtgadi, Erdoganam ļaus sevi vēl acīmredzamāk demonstrēt kā Ataturka darba turpinātāju, ko viņš jau līdz šim par spīti saviem antisekulārajiem uzskatiem izmantojis gan vēlēšanu kampaņās, gan sava – valsts līdera – tēla stiprināšanā.

Līdz tam gan viņam prasmīgi jāizdabā milzīgajai opozīcijai un koalīcijas partneriem, neizsaucot nemierus un to nestas pārmaiņas. Lai to panāktu, Erdoganam, ieturot antirietumniecisku nostāju, jāuzceļ uz kājām grūstošā ekonomika.

Turklāt tā ne tikai jāstabilizē, bet jāpadara par vienu no desmit spēcīgākajām pasaulē, kā viņš to solīja pagājušajā nedēļā. Kā liecina Pasaules Valūtas fonda dati, tad Turcijai tagad ir 17. lielākā ekonomika, un desmitniekā tā var iekļūt, apdzenot tādas valstis kā Krievija, Spānija, Kanāda, Austrālija, Dienvidkoreja, Meksika un Indonēzija.