Foto: Nāves josla Vācijā, kas kļuvusi par 1400 kilometrus garu dabas parku  (41)

Pēc 2. pasaules kara, kad Vāciju divās daļās sadalīja Rietumu sabiedrotie un PSRS, līdz ar Berlīnes mūri arī pārējā 1400 kilometrus garā robeža starp abām Vācijām kļuva par stingri apsargātu teritoriju. Lai atturētu pārbēdzējus, kuri no komunistiskās Vācijas Demokrātiskās Republikas lielā skaitā centās nokļūt Rietumvācijā, jau kopš 1952. gada robežu starp abām valstīm šķīra žogs, sargtorņi, dažādas lamatas, piemēram, mīnas, kas sprāga, kādam tuvojoties žogam.

Visas robežas garumā Austrumvācija izveidoja patrulēšanas ceļus, un robežsargi gan ar auto, gan ar suņiem dienu un nakti cītīgi sargāja, lai no viņu dzimtenes kāds neaizmuktu prom uz Rietumiem. Kopumā robežas aizliegtā zona bija vidēji piecus kilometrus plaša, bet tā sauktā nāves josla pie pašas robežas, kuras tuvumā robežsargi drīkstēja šaut bez brīdinājuma, bija aptuveni 500 līdz 1000 metrus plata.

Jau 1981. gadā Bavārijas reģionālā vadība sāka iepirkt zemi robežjoslas rietumu pusē, lai veidotu rezervātu putniem, kas netraucēti mīt tā sauktajā nāves joslā. Tā kā, izņemot robežsargus, robežjoslā neviens nestaigāja un tā arī netika pakļauta intensīvai lauksaimniecībai, šaurajā zemes strēlē bija iemājoši dažādu sugu dzīvnieki, kā arī te sastopami reti augi. Savukārt 1989. gada nogalē pēc Berlīnes mūra krišanas un Vācijas apvienošanās tika nolemts visu bijušo robežjoslu noteikt par dabas rezervātu "Zaļā josta".

No putna lidojuma "Zaļā josta" patlaban tiešām izskatās kā zaļa, ar kokiem un krūmiem apaugusi josla, kas vijas caur kārtīgi apstrādātiem laukiem. Betona žogu, dzeloņstiepļu, mīnu lauku un bruņotu robežsargu tur vairs nav, arī sargtorņi palikuši vien dažviet, padarot tos par tūrisma objektiem. Labi saglabājies vien bijušais robežsargu patruļas ceļš, kas tagad kļuvis par tūristu iecienītu veloceliņu.

Vācijas Vides un dabas aizsardzības apvienība norāda, ka šobrīd robežjoslas dabas parkā ir sastopami 109 dažādi biotopi, no kuriem aptuveni puse ir iekļauta Vācijas Sarkanajā grāmatā. Kopumā dabas rezervātā ir sastopamas 5200 augu un dzīvnieku sugas, no kurām 600 ir īpaši aizsargājamas. Bijušajā nāves joslā patlaban ir divi nacionālie parki, trīs biosfēras rezervāti, kā arī 150 īpaši aizsargājamās dabas zonas.

Līdzīgi kā citur Rietumeiropā, arī dabas parkā "Zaļā josta" aizsargājamo augu un dzīvnieku sugu diemžēl kļūst mazāk, portālam "Delfi" norādīja projekta koordinators Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālajā zemē Jorgs Šmīdels. "Dabas parks "Zaļā josta" ir īpašs ar to, ka te notiek neskaitāmi projekti, kas ir vērsti uz atsevišķu aizsargājamo sugu saglabāšanu vai atgriešanu dabā. Tomēr kopējā bilance ir negatīva, sugu paliek arvien mazāk. It īpaši tas attiecas uz kukaiņiem," saka Šmīdels.

Tomēr ir arī pozitīvi aspekti – kopš dabas parka "Zaļā josta" izveidošanas Vācijas ziemeļos Baltijas jūras piekrastē ir pieaugusi, piemēram, dzērvju populācija. Savukārt citas dabas parka teritorijas ir kļuvušas par mājvietu melnajiem stārķiem, zivju dzenīšiem, upju spārēm, lukstu čakstītēm, ūdriem un citai dzīvai radībai.

Diemžēl bijusī robežjosla nav saglabājusies neskarta visā tās garumā. 15% no tās šobrīd ir transformēti par lauksaimniecības zemi, kā arī šajās teritorijās ir uzbūvēti autoceļi un dažādas celtnes.

Šovasar vairākās Vācijas federālajās zemēs, caur kuru teritorijām stiepjas "Zaļā josta", notiek diskusijas par šīs zonas pasludināšanu par nacionālo dabas pieminekli, kas krietni ierobežotu tūristu piekļuvi dabas parkam. Saksijas-Anhaltes landtāga prezidente Gabriela Brakebuša telekompānijai MDR norādījusi, ka dabas pieminekļa statuss "Zaļo jostu" padarīs par jaunu nepārejamu robežu, līdzīgi kā Austrumvācijas laikos. Ja josla kļūs par dabas pieminekli, atkal nāksies pārrakt pēc Berlīnes mūra krišanas atjaunotos autoceļus, kas savieno bijušās Austrumvācijas un Rietumvācijas pavalstis. Diskusijas par "Zaļās jostas" turpmāko likteni vēl turpinās, un pagaidām bijusī nāves josla ir pieejama tūristiem.