Srebreņicas slaktiņš: traģēdija, kas turpina šķelt Balkānus

Kas notika Srebreņicā?

Karš Bosnijā un Hercegovinā izcēlās 1992. gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bijusī Dienvidslāvijas Republika pasludināja savu neatkarību. Bosnijas serbu militārie grupējumi, kurus atbalstīja gan Serbijas valdība, gan Dienvidslāvijas Tautas armija, uzsāka karadarbību, ielencot Sarajevu un okupējot vairāk nekā pusi Bosnijas un Hercegovinas teritorijas. 1993. gadā trīs pilsētām Bosnijas austrumos – Zepai, Gorazdei un Srebreņicai – tika piešķirts ANO “drošās zonas” statuss. Iegūtais statuss apturēja Bosnijas serbu kaujinieku uzbrukumus, tomēr turpmākos divus gadus šīs trīs pilsētas bija visai izolētas – tās apgādāja neliels skaits humānās palīdzības konvoju.

1995. gada martā Bosnijas serbu līderis Radovans Karadžičs izdeva pavēli ar nolūku pilnībā izolēt Zepu un Srebreņicu un nepieļaut, ka šajās pilsētās nonāk humānās palīdzības konvoji. Tā paša gada 9. jūlijā Karadžičs nāca klajā ar jaunu pavēli, kurā viņš saviem bruņotajiem spēkiem lika ieņemt Srebreņicu. Tika uzsākta operācija “Krivaja 95” – serbi ielenca Srebreņicas anklāvu. 11. jūlijā Bosnijas serbu kaujinieki un to komandieris Ratko Mladičs iesoļoja Srebreņicā.

Ieguvuši kontroli pār Srebreņicu, serbu kaujinieki uzsāka gatavošanos masu slepkavībām. Sievietes un bērni, kas atradās Srebreņicā, tika nosūtīti uz teritorijām, kas atradās Bosnijas musulmaņu pārvaldībā. Savukārt vīrieši vecumā no 16 (dažkārt arī jaunāki) līdz 70 gadiem tika sagūstīti un ieslodzīti vietējās skolās, šķūņos un noliktavās. Turpmāko dienu laikā tos sistemātiski nogalināja serbu kaujinieki.