Čehoslovākija, kas pēc Otrā pasaules kara nokļuva PSRS ietekmes sfērā, saglabāja salīdzinošu pārticību, salīdzinot ar pašu Padomju Savienību. Caur vietējo Komunistisko partiju, kas kopš 1948. gada bija vienīgais atļautais politiskais spēks valstī, Maskava kontrolēja valsts politiku.
Staļinisma sistēmas ieliktie pamati nozīmēja represijas pret citādi domājošajiem. Vajāšanas politisko uzskatu dēļ valstī radīja baiļu atmosfēru.
1968. gada janvārī par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas vadītāju kļuva Aleksandrs Dubčeks. Slovāku politiķis paziņoja par plāniem atcelt cenzūru un veikt liberālas komunistu režīma reformas jeb radīt "sociālismu ar cilvēcīgu seju".
Pirmais solis – cenzūras atcelšana – radīja sprādzienam līdzīgu efektu. Mediji sāka publicēt stāstus par komunistu varas korupciju, slepkavībām un citiem režīma noziegumiem. Izmantojot jauniegūto runas brīvību, čehi un slovāki sāka atklāti pieprasīt fundamentālas politiskas izmaiņas.
Tas nepavisam nepatika Leonīda Brežņeva vadītajā Kremlī. Prāgas pavasaris sāka graut stingro varas aparātu Čehoslovākijā, turklāt demokrātiskās vēsmas draudēja izplatīties citās PSRS Austrumeiropas satelītvalstīs, par ko skaidri liecināja poļu studentu iziešana Varšavas ielās, paužot atbalstu Čehoslovākijai.
Agrā 1968. gada 21. augusta rīta stundā Čehoslovākijas robežu šķērsoja ap 250 000 karavīru, 2000 tanku un simtiem lidmašīnu no PSRS, Bulgārijas, Ungārijas un Polijas (Varšavas pakta valstis), lai glābtu komunistu rūkošo varu un atjaunotu Maskavas kontroli.
29 gadus kopš nacistu invāzijas Čehoslovākijas ielās atkal patrulēja sveši spēki. Iedzīvotāji pauda savu sašutumu, bet Kremlis saņēma plašu pasaules nosodījumu.
Čehoslovākijas armija palika savās bāzēs, bet daļa iedzīvotāji cēla barikādes, centās apturēt invāziju un uzbruka iebrucēju tankiem ar Molotova kokteiļiem. Taču tā bija cīņa pret mežonīgu pārspēku.
Slavenākā ielu kauja notika pie Čehoslovākijas Radio ēkas galvaspilsētā Prāgā. Pūlis centās nepieļaut radio nonākšanu iebrucēju rokās. Sadursmēs gāja bojā 15 cilvēki.
Kopumā Prāgas pavasara apspiešana prasīja 137 civiliedzīvotāju dzīvības. Varšavas pakta spēki pārņēma neatkarīgos medijus un radīja nosacījumus PSRS vadītai situācijas "normalizācijai" Čehoslovākijā.
Kamēr čehoslovāki tīrīja asiņu un gruvešu klātās ielas, PSRS līderis Leonīds Brežņevs brīdināja par Maskavas gatavību iejaukties militāri, ja vēl kāda valsts novirzītos no stingrā partijas kursa.
Pats Dubčeks kopā ar domubiedriem tika arestēts jau pirmajās invāzijas stundās un izvests uz PSRS. 1969. gadā viņš zaudēja partijas vadītāja amatu un 1970. gadā tika izslēgts no Komunistiskās partijas.
Dubčeka pēctecis amatā Gustavs Husaks atsauca Dubčeka reformas un iztīrīja partiju no liberālajiem biedriem, kā arī strādāja pie drošības iestāžu centrālās varas stiprināšanas.
Prāgas pavasaris bija spilgts piemērs tam, ka PSRS okupēto vai ietekmes sfērā esošo valstu iedzīvotāji vēlas iet citu, demokrātisku ceļu, bet Kremļa instrumenti savas ietekmes saglabāšanai ir cenzūra un brutāls spēks.
1968. gada notikumi gan nebija pirmā reize, kad Austrumeiropā skaļi uzvirmoja pret valdošo sistēmu vērsti nemieri. Pirms 12 gadiem asiņaina revolūcija notika Ungārijā. PSRS spēki 1956. gadā to apspieda ar militāru intervenci, izmantojot tankus, aviāciju un artilēriju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!