Kā irāņi divreiz no jauna izgudroja amerikāņu 'F-5'  (152)

ASV uzņēmums "Northrop" 50. gados ķērās pie darba, lai radītu izmēros mazu, vieglu, uzticamu kaujas lidmašīnu ar augstu manevrētspēju par salīdzinoši zemu cenu. Tobrīd šādas lidmašīnas meklēja ASV Jūras spēki, lai ar kaujas lidmašīnām aprīkotu bāzeskuģus.

Aviācijas bāzeskuģi un attiecīgi arī Jūras spēku prasības mainījās, bet "Northrop" izstrādātais eksperimentālais modelis "N-156" savu parametru dēļ iekaroja Gaisa spēku interesi. Tā modifikācijas ražošana ar vārdu "F-5A Freedom Fighter" tika uzsākta 1962. gadā un turpinājās veselu desmitgadi.

"F-5" tika augstu vērtēta kā viena no labākajām lidmašīnām gaisa kaujām, salīdzinot ar pirms tās ražotajām "North American F-86 Sabre" un pat pēcāk izstrādāto iznīcinātāju "General Dynamics F-16 Fighting Falcon", atzīmē medijs "Military Factory". Šī lidmašīna devusi iespēju pārsteigt ienaidnieku nesagatavotu, par līdzvērtīgiem līdzekļiem izveidot skaitliski lielāku floti nekā ienaidniekam, būt veiklākiem manevrētspējas ziņā, turklāt tās ieroču sistēmas – 20 mm ložmetējs un karstumjūtīgās raķetes – uzskatītas par ļoti efektīvām.

Kopumā ASV Gaisa spēku un amerikāņu sabiedroto vajadzībām saražoja vairāk nekā 600 vienvietīgo "F-5A", ap 200 divvietīgo "F-5B" modeļu un mazāku skitu citu lidaparāta modifikāciju, kā arī vairāk nekā 1100 tam dizainiski un tehniski līdzīgo virsskaņas treniņlidmašīnu "T-38 Talon", raksta portāls "Tiger Century Aircraft".

Līdz ar pirmo lidmašīnu paaudzi, licences "F-5" ražošanai tika pārdotas ASV sabiedrotajiem Kanādai un Spānijai. Tās saražoja attiecīgi ap 240 un 70 kaujas lidmašīnām. Savukārt jau 70. gadu sākumā Pentagons izsludināja iepirkumu jaunam kaujas lidmašīnu modelim, kas pārspētu padomju "Mikoyan-Gurevich MiG-21". Turklāt šoreiz jau no sākta gala līdz ar savas flotes atjaunošanu ASV Aizsardzības ministrija paredzēja ar jaunajām kaujas lidmašīnām apgādāt arī Aukstā kara sabiedrotos.

Līdz šim sevi labi pierādījušā "F-5" izstrādātāji neķērās pie riteņa izgudrošanas no jauna, bet jau esošajam modelim uzstādīja radaru, jaudīgāku dzinēju, nedaudz pagarināja lidmašīnas fizelāžu, tā palielinot arī līdzi paņemamās degvielas daudzumu, kā arī paplašināja spārnu laukumu, vēl vairāk uzlabojot lidaparāta manevrētspēju. "Northrop" iepirkumu uzvarēja un jau 1973. gada pavasarī Gaisa spēki saņēma pirmo "F-5E Tiger II".

Viens no sabiedrotajiem, kuram ASV pārdeva jaunās kaujas lidmašīnas, kā arī jau iepriekš ražotās "F-5A Freedom Fighter", bija Mohammada Rezā Pehlevī vadītā Irānas monarhija. Pirmais lielais solis bija 1959. gadā starp Irānu un ASV noslēgtais sadarbības līgums aizsardzības jomā, bet desmitgadi vēlāk ASV prezidenta Ričarda Niksona doktrīna palīdzēt PSRS nedraudzīgajām valstīm, kā arī pašas Irānas strauji augošie ienākumi no naftas ieguves palīdzēja Irānai uzsākt strauju bruņošanos. Ar šaha labvēlību tika iegādāti desmitiem "F-5" (attēlā ar Irānas zīmotnēm) un pat daudz pārākie, bet arī lielākie "Grumman F-14 Tomcat", kādus ASV nepārdeva nevienam citam sabiedrotajam.

Dažādos avotos minētais Irānas rīcībā nonākušo "F-5" skaits nedaudz atšķiras, tomēr tiek lēsts, ka šaha vadītā valsts saņēma ap 100 "F-5A", ap 20 "F-5B" un ap vairāk nekā 180 "F-5E", "F-5F" un "RF-5A". Saņemot modernākos modeļus, daļu "F-5A" un "F-5B" Irāna jau 70. gadu vidū pārdeva tālāk citām valstīm.

Pēc islāma revolūcijas 1979. gadā un attiecību saraušanas ar ASV pārtrūka arī amerikāņu ieroču piegādes. Irānas-Irākas kara laikā un pēc tā Irāna iepirka dažādas PSRS un Francijā ražotas kara lidmašīnas, tomēr veiksmīgi turpināja un joprojām turpina uzturēt arī iepriekš iepirktos lidaparātus. Līdz ar to Irāna ir vienīgā valsts, kurā aktīvā dienestā joprojām redzamas tādas lidmašīnas kā "F-5" un "F-14".

Lidmašīnu uzturēšana prasa daudz vairāk par prasmi nomainīt eļļu. Rietumvalstu militārie eksperti dažkārt pauduši patiesu apbrīnu par Irānas spējām ne tikai no vairākām lidmašīnām salikt vienu vai salabot bojātās lidmašīnu detaļas, bet pat izgatavot jaunas.

Tiesa, rūpnieciskā industrija, tostarp automašīnu un to detaļu ražošana Irānā tika attīstīta jau 70. gados līdz ar šaha centieniem strauji modernizēt valsti, izmantojot naftas naudu. Tolaik Persijas mantiniece savā straujajā attīstībā un modernizācijā pat tika salīdzināta ar Japānu. Autorūpniecība turpināja pastāvēt arī pēc revolūcijas, tomēr avioinženierijas noslēpumus amerikāņu lidaparātu uzturēšanai irāņi lielā mērā bija spiesti apgūt pašmācības ceļā pēc tā dēvētās atgriezeniskās inženierijas metodes – izjaucot esošu mehānismu, mēģina saprast tā darbības principu.

Izkopusi kopēšanas mākslu, 90. gados Irāna uzsāka kaujas lidmašīnas izstrādes programmu, kurā izmantoja "F-14 Tomcat" un "F-5 Tiger II" tehnoloģijas. To rezultātā 1997. gadā plašākai publikai pirmo reizi tika prezentēts lidaparāts "Azarakhsh" ("Zibens"). Lai gan iepriekš bija izskanējusi neapstiprināta informācija par tā masu ražošanas uzsākšanu, Irāna par pirmo lidmašīnas veiksmīgo testa lidojumu ziņoja tikai 2007. gadā.

Irāņi to lepni dēvēja par valstī pirmo pašu izstrādāto un uzbūvēto virskaņas kaujas lidmašīnu, tomēr eksperti pēc pieejamajām fotogrāfijām un video kadriem bija vienisprātis, ka redzamā lidmašīna ir tikai pārbūvēta un pārkrāsota "F-5" bez acīmredzamām atšķirībām no oriģināla. Oficiāli nav zināms ne irāņu "saražoto" "Azarakhsh" skaits, ne to spējas un parametri.

Savukārt 2004. gadā Islāma Republika paziņoja, ka "Azarakhsh" modelim irāņu inženieri izstrādājuši uzlabotu versiju "Saeqeh" ("Pērkona grāviens"). Vienīgās vizuālās atšķirības no "F-5E" esot lidmašīnas divi vertikālie astes stabilizatori iepretim vienam 70. gadu sākumā izstrādātajā amerikāņu modelī. Vēl vizuāli izmainītas dzinēja gaisa ieplūdes atveres un atsevišķas spārnu detaļas. Turklāt Irāna apgalvo, ka lidmašīna spēj vienā misijā lidot līdz 3000 kilometriem iepretim "F-5E" paredzamajiem 2860 kilometriem.

Savukārt tikai pirms trim gadiem Irāna izziņoja divvietīgās versijas "Saeqeh-2" izstrādi, kurā esot labākas ieroču sistēmas un elektroniskais aprīkojums. Militārais portāls "Janes" savulaik rakstīja, ka, visticamāk, tās radītas, par pamatu ņemot Irānas rīcībā esošās 17 kaujas lidmašīnas "F-5F", kuras ir ārkārtīgi līdzīgas prezentētajiem lidaprātiem.

Pagājušajā nedēļā Irāna lepni demonstrēja jaunāko pašu izstrādāto un ražoto iznīcinātāju "Kowsar". Daudzi aviācijas nozares pazinēji norādīja, ka Irāna kārtējo reizi izspēlējusi veco labo propagandas triku, atkārtoti parādot pirms vairāk nekā 40 gadiem iepirktas ASV lidmašīnas, lai celtu režīma prestižu pašu sabiedrībā un starptautiskajā publikā, kura neorientējas lidmašīnās.

Pārmaiņas pēc irāņi pat izziņoja atsevišķus lidaparāta parametrus, kā arī video demonstrēja lidaparāta pacelšanos un nolaišanos, ne tikai fotogrāfijas. Tās vēl vairāk pārliecināja ekspertus, ka nekādus jaunievedumus sen pazīstamajiem "F-5F Tiger II" Irāna tā arī nav ieviesusi.

Pastāv arī viedoklis, ka "Kowsar" tomēr varētu solis Irānas militārās pašpietiekamības virzienā, raksta "Bussiness Insider".

Medijs atgādina, ka Irāna savulaik jau centās uzbūvēt radariem neredzamu iznīcinātāju "Qaher-313" (video zemāk), kas gan pārāk mazo spārnu dēļ nespēja pacelties no zemes, tomēr apliecināja irāņu mēģinājumus attīstīt militārās aviācijas tehnoloģijas. "Bussiness Insider" pieļauj, ka arī "Kowsar" ir modelis, kas sagatavots šo tehnoloģiju demonstrēšanai kā rezerves variants, jo laikā nav pabeigts plānotais projekts ar oriģinālu fizelāžu.

Kara lidaparātu eksperts Karaliskajā Apvienoto dienestu institūtā Džastins Bronks medijam norāda, ka Irānas Gaisa spēki ir ļoti "interesants mikslis". "Viņi ir lieliski veca aprīkojuma izmantotāji par spīti regulāriem pareģojumiem, ka viss [viņu rīcībā esošās lidmašīnas] drīz izies no ierindas. Ņemot vērā viņu ekonomiku un sankcijas, tas ir iespaidīgi."

Tomēr viņš uzsver, ka kaujas laukā visi Irānas centieni uzturēt šīs vecās lidmašīnas ciestu tūlītēju sakāvi iepretim pat viņu reģionālā ienaidnieka Saūda Arābijas gaisa flotei. Bronks gan norāda, ka jauno lidmašīnu mērķis varētu būt pavisam cits – palīdzēt trenēt jaunos pilotus. Ja tā, Irāna ir uzsākusi pati savu unikālu pilotu apmācības programmu, kamēr tās Persijas līča otrā pusē esošie saudarābi paļaujas uz citu zemju algotņiem.

Neskatoties uz mērķiem un iespējamiem tehnoloģiskiem jauninājumiem, pagaidām demonstretie attēli un video liecina, ka "jaunais irāņu iznīcinātājs" ir tikai pirms gandrīz 60 gadiem izstrādāta kaujas un treniņu lidmašīna.