Šo svētku tradīcija balstās jūdu Talmudā, kristiešu Bībelē un musulmaņu Korānā aprakstītā leģendā, kurā Dievs Ābramu (arī Ābrahāmu vai Ībrahimu) aicina upurēt viņam pašu dārgāko – savu dēlu –, tā apliecinot savu ticību. Ābrams par spīti Sātana centieniem viņu apturēt to nolemj darīt. Tomēr, kad jau viņš grasās nokut savu dēlu, Dievs (vai viņa sūtīts eņģelis) viņu attur, bet vietā nokaušanai atsūta aunu.
Upurēšanas svētki ir arī simbolisks svētceļojuma uz Meku jeb hadža mēneša noslēgums. Katram musulmanim, ja viņa rocība to ļauj, vismaz reizi dzīvē ir jāapmeklē šī islāmā vissvētākā pilsēta.
Upurēšanas svētku dienas daudzās valstīs ir brīvdienas. Cilvēki tajās dodas uz savām dzimtajām pilsētām un pavada laiku kopā ar radiem un draugiem. Tāpat ļaužu pieplūdums jūtams atrakciju parkos, muzejos un pludmalēs. Pirms tiem daudzi iegādājas jaunu apģērbu, kuru pirmoreiz uzvelk tieši svētkos.
Mūsdienās gan Upurēšanas svētki daudzviet ir komercializējušies līdzīgi kā Ziemassvētki un Lieldienas rietumvalstīs, un brīvdienās cilvēkiem tiek piedāvātas plašas iepirkšanās un izklaides iespējas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
