Kā valstiskuma zaudēšana pirms 100 gadiem turpina šķelt Serbiju un Melnkalni

Situācija pirms Podgoricas Asamblejas

Melnkalnes karaliste faktiski neatkarību zaudēja Pirmā pasaules kara laikā, kad 1916. gadā to ieņēma Austroungārijas spēki. Melnkalnes karalis Nikolass I atteicās parakstīt kapitulācijas dokumentus un devās trimdā uz Itāliju. Savukārt 1917. gada jūlijā Serbijas karalistes valdība un Dienvidslāvu komiteja – politiska grupa, kurā darbojās savstarpēju vienotību atbalstoši serbi, horvāti un slovēņi – parakstīja Korfū deklarāciju, oficiāli izsakot vēlmi izveidot vienotu dienvidslāvu valsti.

Pirmā pasaules kara izskaņā arī Melnkalnes karalis Nikolass I pauda atbalstu dienvidslāvu valsts tapšanai, taču uzstāja uz autonomijas saglabāšanu. “Es vēlos, lai mēs kā brāļi apvienojamies dienvidslāvu konfederācijā, kurā katrs saglabās savas tiesības, institūcijas, reliģiju un muitu, un kurā neviens nepretendēs uz pārākumu un visi būs vienlīdzīgi,” 1918. gadā medijam “Associated Press” norādījis Nikolass I.

Nikolasa I izpratne par dienvidslāvu konfederāciju gan nesakrita ar Serbijas vīziju par valstu vienotību. 1918. gada 15. oktobrī Serbijas valdība izveidoja “Serbijas un Melnkalnes apvienošanas centrālo izpildkomiteju”. Šīs komitejas pārziņā bija vadīt apvienošanās procesu. Jau 25. oktobrī tā Melnkalnes teritorijā izsludināja vēlēšanas, lai izraudzītu 165 deputātus Lielajai Melnkalnes serbu tautas Asamblejai. Parlamenta galvenais uzdevums bija tālāk lemt par valstu apvienošanas formu un organizāciju.