Saprotot, ka valsts tūlīt bankrotēs un trūkst valūtas dažādu preču un izejvielu importam, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sociālistiskā Austrumvācija ķērās pie pēdējās eksportpreces, kas tai bija pieejama lielā daudzumā, – valsts iedzīvotāju asinīm.
Ziņas par Austrumvācijas asins biznesu izskanēja jau deviņdesmito gadu sākumā, drīz pēc Berlīnes mūra krišanas, kad atklātībā sāka parādīties līdz tam slepenībā turētie arhīvu dokumenti.
2014. gadā vācu vēsturnieks Tobiass Vunšiks izdeva grāmatu, kurā sīki izklāstīja Austrumvācijas uzņēmējdarbības formas, piemēram, to, ka cietumnieki bijuši spiesti ražot preces gan Zviedrijas mēbeļu un mājsaimniecības preču gigantam "Ikea", gan lielveikalu tīklam "Aldi", autoražotājam "Volkswagen" un citiem uzņēmumiem.
Savā grāmatā Vunšiks norāda: "Tā bija daļa no sistēmas. Viņi izmantoja cietumniekus ne tikai kā darbaspēku, bet arī fiziski ņēma viņu asinis un tirgoja Rietumiem." Tobiasa Vunšika pētījums radīja pamatīgu ažiotāžu Vācijas sabiedrībā, un vairākas amatpersonas, kuras pirms 30 gadiem bija piedalījušās "asiņu biznesā", taisnojās, ka toreiz nezināja, ka donori bijuši Austrumvācijas cietumnieki.
Savukārt šoruden nāca klajā vācu televīzijas seriāls "Deutschland 86", kas ātri iekaroja popularitāti. Tajā viena no sižeta līnijām stāsta par Austrumvācijas izmisīgajiem centieniem lāpīt valsts budžetu, rietumvalstīm tirgojot donoru asinis. Seriāla it kā neticamie notikumi skatītājiem lika uzdot jautājumu – vai tiešām kaut kas tāds varēja notikt, vai arī tā ir tikai seriāla autoru fantāzija?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
