Dzeloņdrāšu oāzes: Dāņu Lindholma imigrantiem un citas mūsdienu salas-cietumi  (14)

Kamēr slavenais Alkatrazas cietums Sanfancisko līcī, no kura neviens neesot izbēdzis, jau 45 gadus uzņem vienīgi tūristus, daudzās valstīs apcietinātie joprojām tiek nometināti uz salām. Turklāt Dānijas valdība nupat lēmusi veidot jaunu aizturēšanas iestādi uz vienas no valsts nomaļajām saliņām.

Ieslodzījuma vietu veidošanu uz salām ir viegli izskaidrot – salas ieskaujošie ūdens klajumi paši par sevi bieži vien ir nepārvarami un izolējoši gan fiziski, gan emocionāli. Arī apsargiem ir daudz vieglāk kontrolēt plašu teritoriju ap salu, lai nepieļautu ne tikai nesankcionētu izlaušanos, bet arī ielaušanos. Piedāvājam nedaudz iepazīt dāņu plānus un dažas no jau pastāvošajām salām-cietumiem.

Funkcija: daļēji atvērts aizturēšanas centrs izraidāmajiem ārvalstniekiem (no 1938. gada līdz 2018. gada vidum universitātes veterinārā klīnika un laboratorija)

Izmērs: 0.07km²

Ieslodzīto skaits: paredz 100 līdz 125 cilvēku izmitināšanu

Plānots atvērt: pa posmiem līdz 2021. gadam (uzsākta salas pielāgošanas plānošana)

Novembra beigās Dānijas konservatīvā koalīcija un labējā "Dāņu tautas partija" vienojās šogad slēgto Dānijas Tehniskās universitātes Veterinārās klīnikas un laboratorijas kompleksu pārbūvēt par izraidāmo ārzemnieku aizturēšanas centru.

Plāns paredz salas ēkas piemērot to citu valstu pilsoņu izmitināšanai, kurus tiesa lēmusi izraidīt no valsts, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas kavējas vai nav iespējams. Salā, piemēram, nonāktu nevienai valstij nepiederīgie, kā arī to valstu pilsoņi, ar kurām Dānija nav noslēgusi sadarbības līgumu par atpakaļuzņemšanu. Dānijas finanšu ministrs skaidrojis, ka sala nebūtu ieslodzījuma vieta, jo no tās pa dienu varētu aizbraukt ar prāmi, tomēr naktis visiem būtu jāpavada uz salas, raksta "Local".

Tomēr brīvais režīms nebūtu visiem. Daļu ārvalstnieku izraidīt paredzēts viņu pastrādāto noziegumu dēļ. Gadījumos, kad viņus nav iespējams izraidīt, tiesa lielākoties lemj par viņu turēšanu apcietinājumā. Attiecīgi arī Lindholmā neliela daļa iemītnieku tiktu turēti nostatu no pārējiem un nevarētu brīvi pārvietoties.

Sala ieslodzījuma vietas izveidei izvēlēta, jo daļa deportējamie pat pēc tiesas sprieduma turpina pārkāpt likumu, un izolētā teritorijā tiesībsargiem būtu viņus vieglāk uzraudzīt un kontrolēt. Iecerēts salu nodot Dānijas cietuma un probācijas pārvaldes rīcībā, un tajā pastāvīgi atrastos arī policijas pārstāvji, vēsta "Telegraph".

Kritiķi gan norāda, ka tie, kas nav pārkāpuši likumus (piemēram, tie, kuru uzturēšanās atļaujas lūgums noraidīts), nosūtīšanu uz salu uzskatīs par sodu, lai gan tam tā nevajadzētu būt. Tāpat salai tuvās apkaimes iedzīvotāji izteikuši bažas, ka viņu reģionā pieaugs noziedzības līmenis. Lai gan darbs pie aizturēšanas centra izveides plānošanas ir sākts, diskusijas par pretrunīgi vērtēto lēmumu turpinās.

Funkcija: patvēruma meklētāju pieteikumu izskatīšanas centrs

Izmērs: 21km² (vairākus gadus imigrantiem bija liegts pamest centru, bet tagad ierobežojumi pārvietoties pa salu ir atcelti)

Ieslodzīto skaits: mainīgs (maksimālais aizturēto skaits – 1233 – reģistrēts 2014. gadā)

Darbojas kopš: 2001. gada (ar pārtraukumu no 2008. līdz 2012. gadam)

Mūsdienās nabadzīgā Nauru Republika ir atvērta investīcijām, pat ja tās nāk komplektā ar politiskām saistībām. Piemēram, Nauru apmaiņā pret finansiālu palīdzību ir viena no retajām valstīm, kas atzinusi Krievijas de facto kontrolēto Gruzijas daļu – Abhāzijas un Dienvidosetijas – neatkarību. Apmaiņā pret finansiālu palīdzību Nauru 2001. gadā arī piekrita, ka Austrālija tās teritorijā izvieto apsargātu patvēruma meklētāju nometni.

Formāli tas ir privātas apsardzes firmas "Serco" uzturēts Austrālijas imigrācijas centrs, kurā patvēruma meklētāji tiek izmitināti līdz brīdim, kamēr tiek izskatīts viņu pieprasījums, un viņi atzīti par bēgļiem vai arī nosūtīti atpakaļ uz izcelsmes valstīm. Turklāt te nonāk tikai tie, kas lielo kontinentu galvenokārt no Dienvidaustrumāzijas valstīm cenšas sasniegt pa ūdeni. Realitātē, lai gan vairums šeit nonākušo tiek atzīti par bēgļiem, daudzi Nauru spiesti dzīvo gadiem un nemaz netiek pārcelti uz Austrāliju, par ko tās valdība saņēmusi gan iekšēju gan starptautisku kritiku.

Aizjūras aizturēšanas centra plāns jau reiz izgāzās. Drīz pēc centra atvēršanas sākās de facto ieslodzīto protesti, bet visbeidzot 2008. gada sākumā centru slēdza pārapdzīvoto telšu, ūdens trūkuma un neadekvāti milzīgo izmaksu dēļ, un vairākus simtus tobrīd nometnē dzīvojošo pārcēla uz Austrāliju (daļa gan jau iepriekš bija pārsūtīta uz trešajām valstīm, tostarp šajā rakstā pieminēto Kambananu).

Par spīti negatīvajai mācībai 2012. gadā, pieaugot migrantu plūsmai, Austrālijas valdība imigrantu centrus Nauru, kā arī Papua-Jaungvinejas Manusas salā lēma veidot no jauna. Manusas aizturēšanas centrs gan 2017. gada novembrī slēgts, turklāt Austrālija tiesā piekrita 1905 patvēruma meklētājiem par briesmīgajiem apstākļiem aizturēšanas vietā izmaksāt kompensāciju vairāk nekā 47 miljonu eiro apmērā.

Par spīti aizvien aktīvajai kritikai aizturēšanas centrs Nauru joprojām darbojas. Daudzi tajā esošie par bēgļiem atzītie faktiski atrodas ieslodzījumā jau vairākus gadus bez iespējām pašiem pamest salu. Citi nosūtīti atpakaļ uz savām dzimtajām zemēm, neskatoties uz to, ka tajās joprojām turpinās karadarbība un pastāv apdraudējums dzīvībai, kā arī uz trešajām valstīm, bet informācija par to ir ierobežota, raksta "The Guardian". Laika gaitā no vairāk nekā 1200 ieslodzītājiem Nauru palikuši vairs nepilni 200.

Funkcija: dažādas drošības cietumi

Izmērs: 121km² (cietumi atrodas salas rietumu daļā)

Ieslodzīto skaits: vairāki simti

Darbojas kopš: 1908. gada, kad salā atklāts pirmais no deviņiem cietumiem

Indonēzijas Kambananas sala, kuru no lielās Javas salas atdala dabisks kanālam līdzīgs šaurums, tiek dēvēta par Indonēzijas Alkatrazu. Tā gan Sanfancisko līcī esošajam klinšainajam cietoksnim līdzinās ļoti attāli - sala ir salīdzinoši milzīga, tajā aug palmas un daudzviet plešas baltu smilšu pludmales.

Nīderlandes kolonizatori Kambananas salā jau 16. gadsimtā uzbūvēja cietoksni, kuru 20. gadsimta sākumā pārveidoja par cietumu. Kopumā 20. gadsimta laikā salā uzcelti vēl astoņi cietumi, kuri vidēji varējuši uzņemt līdz pat aptuveni 700 ieslodzītājiem katrs, bet to skaits pēdējās desmitgadēs samazināts līdz četriem.

Dažos cietumos izmitinātie noziedznieki tiek uzskatīti par īpaši bīstamiem sabiedrībai. Salā arī tiek izpildīti nāvessodi, kā dēļ Indonēzijā tā tiekot dēvēta par "nāvessodu salu". Te ar nāvi nošaujot sodīti gan deviņi Bali 2002. gada terorakta īstenotāji, gan narkotiku pārvadātāji no dažādām pasaules valstīm, regulāri izpelnoties starptautisko cilvēktiesību organizāciju nosodījumu, savulaik rakstīja "Washington Post".

Lai gan sala ir salīdzinoši liela, tajā mīt ap 3000 iezemiešu, un cietumi atrodas tikai vienā tās pusē, piekļuve Kambananai ir ļoti ierobežota. Ilgu laiku tā bija pavisam slēgta iebraucējiem, bet kopš 90. gadu vidus īpaši organizētās grupās tūristiem iespējams doties baudīt salas baltās pludmales un salīdzinoši neskarto dabu, vēsta valsts oficiālais tūrisma portāls "Indonesia Travel". Tieši cietumu atrašanās salā un ierobežotā piekļuve ir galvenais iemesls, kas ļāvis to saglabāt tādu.

Funkcija: Ekskluzīva politieslodzījuma vieta

Izmērs: 10 km² (ieslodzītie gan atrodas salīdzinoši nelielā cietuma kompleksā, kuru nevar pamest)

Ieslodzīto skaits: 9

Darbojas kopš: 1935. gada

Mūsdienās Imralas sala ir slēgta tipa teritorija ne tikai tajā esošā cietuma, bet arī armijas objektu dēļ. Cietums salā ir kopš starpkaru perioda, kad ieslodzījuma iestādes vajadzībām tika pārbūvēts daļēji sagrauts dievnams.

Cietums par ekskluzīvu vietu kļuva vien 1999. gadā, kad tajā tika ieslodzīts Turcijas kurdu lielākā, bet aizliegtā politiskā spēka Kurdistānas Strādnieku partijas līderis Abdulls Odžalans. Separātistu karavadoni, kurš kopš 1984. gada vadīja bruņoto cīņu par kurdu neatkarību, Turcijas valdības pārstāvji uzskata par teroristu, bet no apspiešanas gadu desmitiem cietušie kurdi – par varoni un brīvības cīnītāju. Tiek lēsts, ka bruņotajā cīņā par neatkarību abās pusēs bojā gājuši aptuveni 40 000 cilvēku, turklāt cīņas pavisam norimušas nav joprojām.

Turcijas specvienības Odžalanu sagūstīja Kenijas galvaspilsētā Nairobi, un Turcijā viņam tika piespriests nāvessods par "nodevīgu separātismu". Tas gan tā arī netika izpildīts, jo 2002. gadā valsts atteicās no nāvessodu izpildes, vēloties tuvināties Eiropas Savienībai.

Pirms viņa ierašanās cietuma līdzšinējie iemītnieki tika pārvietoti citur, bet 2009. gadā, kad Turcijas kurdu neformālais līderis salas cietumā kā tā vienīgais iemītnieks bija pavadījis jau desmit gadus, Imralas salā atvērta jauna ieslodzījuma vieta, kurp līdz ar Odžalanu pārvesti vēl astoņi par terorismu apsūdzēti cilvēki.

Izmērs: 1,7 km²

Ieslodzīto skaits: pastāvīgi ap 10 000

Darbojas kopš: 1932. gada

Raikersas sala ASV megapolē Ņujorkā ir viens no lielākajiem aizturēšanas un ieslodzījuma vietu kompleksiem pasaulē, kurš gadā uzņem līdz pat 100 000 cilvēku. No viņiem lielākā daļa gan salā uzturas īslaicīgi – aizturēti pārbaudei vai arī vēlāk tiek pārcelti citviet.

Pastāvīgi salā izmitināti aptuveni 10 000 ieslodzīto, bet, ņemot vērā, ka pēdējos gados noziedzības līmenis Ņujorkā un tās apkārtnē ir samazinājies, Ņujorkas pilsētas amatpersonas izteikušas plānus milzīgo kompleksā mītošo skaitu samazināt uz pusi vai pat slēgt visas Raikersas iestādes jau tuvāko desmit gadu laikā, ziņo "New York Times".

Viens no slēgšanas ieganstiem ir arī augstais vardarbības līmenis, kas regulāri tiek fiksēts pašā cietumā. Tas tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajiem ASV attiecībā uz pašiem ieslodzītajiem.

Raikersas salas vārds starptautiskajās ziņās skaļi izskanēja 2011. gadā, kad vienā no tajā esošajām iestādēm nonāca seksuālos noziegumos apsūdzētais toreizējais Starptautiskā valūtas fonda vadītājs Dominiks Stross-Kāns.

Funkcija: augstas drošības cietums uz mūžu notiesātajiem

Ieslodzīto skaits: ap 200 (vieta 505 ieslodzītajiem)

Darbojas kopš: 1917. gada kā "politisko ienaidnieku" ieslodzījuma vieta, 1953. gadā pārveidots par parastu cietumu, bet kopš 1997. gada salā ieslodzīti vienīgi uz mūžu notiesātie

Vologdas labošanas kolonijas numur pieci (IK-5) slenga nosaukums Vologodskij Pjatak tik ļoti iegājis Krievijas leksikā, ka kļuvis par Ogņennijas salas sinonīmu. Leģenda vēsta, ka sala savu "ugunīgo" nosaukumu guvusi 16. gadsimta sākumā, kad Svētais Novozeras Kirils uz tās ieraudzījis uguns stabu, saskatījis tajā dievišķu zīmi un nolēmis ezera vidū uzbūvēt klosteri.

Klosteris savu svēto misiju pildīja līdz pat 1917. gadam, kad boļševiki tūlīt pēc revolūcijas cietoksnim līdzīgo seno celtni pārveidoja par "revolūcijas ienaidnieku" ieslodzījuma vietu. Te vēlākos gados nonākuši arī Josifa Staļina represiju upuri, un tikai pēc despota nāves 1953. gadā politiskos ieslodzītos nomainījuši "sabiedrībai bīstamie".

Kopš 1997. gada Pjataks uzņēma visus reiz uz nāvi notiesātos (nāvessodu Krievijā atcēla 1996. gadā), un tajā šobrīd atrodas tikai mūža ieslodzījumu izciešošie. Salu var sasniegt ar kājām pa koka laipām, kā arī ar laivu. Ieslodzīto tuvinieki to gan var darīt tikai dažas reizes gadā, tomēr vairumam šejienes cietumnieku viesu neesot vispār.

Iemītnieki dienas pavada izolēti vienvietīgās kamerās bez piekļuves internetam, radio un avīzēm. Viņiem pieejama ap 2000 grāmatu liela bibliotēka un pusotra stunda dienā pastaigai pa nelieliem nosacīti atvērtiem pastaigu laukumiem.

Funkcija: minimālas drošības cietums

Izmērs: 2.6km²

Ieslodzīto skaits: 115

Darbojas kopš: 1900. gada kā nepilngadīgo zēnu pāraudzināšanas iestāde, bet 1982. gadā atvērts cietums.

Gluži kā iepriekš minētajā Krievijas piemērā, arī norvēģu Bastojas salā nonākot par vissmagākajiem noziegumiem notiesātie. Tomēr režīms te ir pavisam citāds – cietumnieki nav ieslēgti cellēs, bet gan dzīvo nelielās mājiņās un var salīdzinoši brīvi pārvietoties pa visu salu. Turklāt cietums nav kāda konkrēta ēka, bet gan visa sala.

Bastojas cietums vairākkārt saņēmis atzinību par cilvēktiesību ievērošanu un cilvēcības veicināšanu. Savukārt pirms vairāk nekā desmit gadiem cietuma vadība izvirzīja mērķi salu padarīt par pirmo ekocietumu pasaulē. Tajā ieslodzītie tiekot nodarbināti lauku un meža darbos, bet brīvajā laikā var izmantot kompleksā esošo saunu, jāt ar zirgiem, makšķerēt, spēlēt tenisu un baudīt vairākas citas cietumiem šķietami nepiederīgas nodarbes.

Bastojas atvērtību apliecina arī tas, ka tajā reiz viesojies Norvēģijas karalis, kas bijis pirmais gadījums Norvēģijas vēsturē, kad karaliskās ģimenes loceklis apciemo ieslodzījuma vietu, savulaik norādīja "Reuters". Savukārt naktīs vairums no aptuveni 70 cietuma darbiniekiem, kuri, starp citu, ikdienā neesot bruņoti, dodas uz krastu, ieslodzītos atstājot vien mazāk nekā desmit sargu uzraudzībā.