Deviņi konflikti, kas apdraud pasauli 2019. gadā  (137)

Pētījums veidots, "Starptautisko attiecību padomei" aicinot virkni ASV ārpolitikas ekspertu sarindot kopumā 30 aktuālos konfliktus un draudus atbilstoši to eskalācijas jeb saasināšanās iespējamībai. Tāpat pētījums īpaši vērš uzmanību uz potenciālo konfliktu ietekmi ASV.

Par spīti ASV prezidenta Donalda Trampa retorikai vairums Eiropas Savienības dalībvalstu joprojām ir svarīgs ASV militārais partneris gan NATO formātā, gan ārpus tā. Līdz ar to globālo draudu analīze ir saistoša arī eiropiešiem, tostarp Latvijai, ļaujot laikus izvērtēt visticamākās nestabilitātes zonas starptautiskajā sistēmā un laikus sagatavoties:

Ukrainas Bruņoto spēku un Krievijas regulārās armijas, kā arī tās tās atbalstīto grupējumu savstarpējās karadarbības pastiprināšanās atšķirībā no visiem pārējiem šajā sarakstā minētajiem draudiem ASV domnīcas skatījumā ir otrās pakāpes drauds, kam būtu "vidēja" ietekme, galvenokārt tā relatīvi lielā attāluma no ASV dēļ. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas ģeogrāfisko tuvumu mums un Latvijas sniegto atbalstu ukraiņiem, to iekļaujam mūsu izlasē.

Arī karadarbības plašākas izvēršanās iespējamība kopumā novērtēta kā "viduvēja". Tam iemesls varētu būt gan salīdzinoši nemainīgā fronte pēdējo gadu laikā, gan zemā kauju aktivitāte, kas patlaban, 2019. gada sākumā, aprobežojas ar vidēji desmit fiksētām apšaužu epizodēm diennaktī.

Vienlaikus konflikts gan nebūt nav iesaldēts vai beidzies. Pēdējais ukraiņu karavīrs frontē krita pagājušajā piektdienā, bet vēl četri uzbrukumā tika ievainoti, atsaucoties uz Ukrainas Iekšlietu ministriju, ziņo "Unian".

Kopš konflikta sākuma 2014. gada pavasarī krituši jau 4178 Ukrainas karavīri un brīvprātīgie, un šis skaitlis turpina augt gandrīz katru nedēļu. Karā kritis arī vismaz 4412 separātistu un 400 līdz 500 Krievijas regulārās armijas karavīru. Tiek lēsts, ka kopš Krievijas iebrukuma abu pušu apšaudes prasījušas arī vismaz 3300 civiliedzīvotāju dzīvības.

Potenciāla konflikta saasināšanās tiek pieļauta, ņemot vērā gan Krievijas īstenoto Azovas jūras sagrābšanu pērnā gada nogalē, de facto pārņemot kontroli pār Kerčas šaurumu, kas to savieno ar Melno jūru un attiecīgi pārējo Atlantijas okeāna baseinu, gan politiskus apsvērumus. Viens no tiem ir šajā pavasarī gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas, kurās savu militāro spēku un pozīciju varētu būt ieinteresētas demonstrēt abas puses.

Pērnā gada otrajā pusē ASV militāro ekspertu diskusijās pēc īsas pauzes atkal atgriezās potenciāla konflikta ar Ziemeļkoreju uzplaiksnīšana. To veicināja slēgtā režīma retorikas nemainīšanās par spīti savdabīgajam samitam, kurā tikās abu valstu līderi pērnā gada vasarā.

Samitā, kuru abas puses nodēvēja par panākumu, Ziemeļkoreja nedeva nekādus solījumus atteikties no kodolprogrammas, kas ir konflikta galvenais cēlonis, bet saņēma ASV prezidenta Donalda Trampa solījumu atteikties no kopīgām militārajām mācībām ar dienvidkorejiešiem. Politiskajā vidē gan joprojām pastāv vārga cerība, ka samits tomēr aizsācis Korejas pussalas kodolatbruņošanās sarunas.

Nenoliedzami atsevišķās simboliskās niansēs abu Koreju sadarbība patiešām ir uzlabojusies, bet ne Ziemeļkorejas kodolprogrammas pārtraukšanas virzienā. Abas valstis arī turpina militārā spēka demonstrēšanu (attēlā Dienvidkorejas spēku mācības).

Tagad ASV domnīca izsaka bažas, ka iespējamais sarunu sabrukums varētu likt abām pusēm atgriezties pie skarbākiem vārdiem un, iespējams, pat mieru destabilizējošas rīcības. Tomēr apšaubāma ir Ziemeļkorejas režīma vēlme patiesi izaicināt uzbrukumu sev, un tikpat apšaubāma ir Rietumu vēlme riskēt uzbrukt vienai no labāk bruņotajām valstīm, kas tikai pasliktinātu nestabilitāti reģionā.

Domnīcas pieļāvums, ka viens no aktuālākajiem draudiem ASV un to sabiedroto drošībai varētu būt Irānas karš ar ASV vai tās sabiedrotajiem reģionā, ir aktuāls kopš Donalda Trampa nākšanas pie varas, ASV izstāšanās no Irānas kodolvienošanās un stingru sankciju politikas atjaunošanas.

Lai gan retorikā Irāna tiek minēta kā viens no lielākajiem ASV ienaidniekiem, reāls karš starp ASV un Irānu tomēr ir mazticams. Daudz reālāka iespējamība, kas daļēji jau novērojama gan Arābijas pussalā, gan Sīrijā, ir karadarbības pastiprināšanās starp Irānas atbalstītiem grupējumiem un režīmiem un ASV atbalstītiem spēkiem.

Visspilgtāk tas redzams Jemenā, kur Irānas balstītie huti karo ar Saūda Arābijas vadītās starptautiskās koalīcijas, kurā ir arī ASV, atbalstītajiem valdības spēkiem. Savukārt Sīrijā ASV Gaisa spēki līdz šim tieši vairākkārt atraidījuši Irānas balstītu kaujinieku uzbrukumus, tostarp iznīcinot bruņotu kolonnu, kas devās ASV pārraudzītas militārās bāzes virzienā netālu no Jordānijas un Irākas robežas.

Ķīnas aktivitāte Dienvidķīnas jūrā ir nemainīgi augsta jau vairākus gadus, attiecīgi uzturot spriedzi savu aizjūras kaimiņu – Brunejas, Malaizijas, Filipīnu, Taivānas un Vjetnamas – bruņotajos spēkos.

Ķīna pēdējo gadu laikā ir aizvien turpinājusi fiziski pārņemt, uzbērt, apbūvēt un apbruņot salas tālu no tās krastiem. Arī šogad militāras konfrontācijas par ekskluzīvo ekonomisko zonu robežām "Starptautisko attiecību padome" uzskata par iespējamām.

Turklāt pēdējos divus gadus Ķīna ir īpaši agresīva pret Taivānu, kuru tā uzskata par savu sastāvdaļu. Tas satrauc arī Taivānas spēcīgās sabiedrotās Japānu, kā arī ASV, kuras ārpolitika Donalda Trampa vadībā pret Ķīnu ir īpaši naidīga.

Liela mēroga terorakti pēdējo dažu gadu laikā Eiropā vairs nav pieredzēti, kas lielā mērā ir Eiropas tiesībsargu modrības, kā arī efektīvā kara pret "Daesh" Sīrijā, Irākā, kā arī digitālajā vidē rezultāts.

Tomēr pērn teroraktos ES valstīs miruši vismaz 14 cilvēki, no kuriem trīs bijuši paši uzbrucēji. Iepretim gandrīz 500 miljoniem eiropiešu šis skaitlis ir neliels, tomēr vērienīgu teroraktu potenciālā iespējamība saglabājas augsta, atzīmē "Starptautisko attiecību padome".

Zīmīgi, ka pēdējo gadu laikā ASV teroraktus ar skaitliski lielāku mirušos skaitu pastrādājuši tieši galēji labēji pret migrāciju, kā arī antisemītiski noskaņoti cilvēki.

Sīrijas pilsoņkarš norit jau gandrīz pilnus astoņus gadus. Konflikts, kurā pilsoniskā sabiedrība sacēlās pret piecas desmitgades pie varas esošās al-Asadu ģimenes režīmu, dažu gadu laikā pārauga pilna mēroga bruņotā karā, kurā frontes līnijas savilka gan pašu Sīrijas dažādu etnisko un reliģisko grupu pārstāvji, gan ārvalstu aktori.

Par lielāko ienaidnieku gandrīz visām iesaistītajām pusēm 2014. gadā kļuva teroristiskā organizācija "Daesh", kura pārņēma ne tikai plašu Sīrijas, bet arī kaimiņos esošās Irākas teritoriju. Savukārt bažas par tās sludinātās ideoloģijas straujo izplatīšanos Sīrijas daudzšķautnainajam konfliktam piesaistīja aizvien jaunus spēlētājus.

Tagad "Daesh" kaujinieki, kuri Sīrijā sabraukuši no malu malām, vairs nocietinājušies pašos pēdējos kvadrātkilometros, veicinot nepamatotas runas par kara beigām.

Par džihādistu sakaušanu un spēku atsaukšanu labprāt runā Tramps, kura priekšvēlēšanu kampaņā cita starpā bieži tika solīts pārtraukt dalību konfliktos tālu aiz valsts robežām. Arī viņa Krievijas kolēģis Vladimirs Putins jau trīs reizes paziņojis par spēku atvilšanu un samazināšanu Sīrijā – pirmoreiz 2016. gada 14. martā, kad "bruņoto spēku mērķi Sīrijā bija sasniegti", otrreiz 2017. gada janvārī, bet trešoreiz – 2017. gada decembrī pēc "spīdoši izdarīta darba".

Tomēr Sīrijas politiskā karte joprojām ir raiba kā dzeņa vēders. Lielas valsts teritorijas kontrolē ASV un citu koalīcijas valstu pagaidām atbalstītie kurdu spēki, kuru rosinājumu veidot autonomiju Sīrijas valdība jau vairākkārt noraidījusi. Tāpat plašas teritorijas faktiski kontrolē Turcija, un plašu, tomēr tuksnešainu teritoriju ieņēmušas ASV, turpinot opozīcijas kaujinieku militārās apmācības. Savukārt "Daesh" kaujinieki, lai gan šķietami aizņem milzu platības, faktiski slapstās vairs tikai pa plašām neapdzīvotām tuksnešainām teritorijām, pa laikam īstenojot pēkšņus uzbrukumus.

Tieši kurdu stāvoklis patlaban raisa vislielākos jautājumus. Faktiski kurdu apdzīvotās teritorijas koncentrējas gar Turcijas robežu un zemes uz dienvidiem no tām tie ieņēma šķietami negribīgi – sākumā kurdu prioritāte bija no "Daesh" atkarot kurdu apdzīvotās teritorijas, bet pēc ilgākas pauzes tie devās uz dienvidiem, kur smagā un ilgstošā cīņā ieņēma džihādistu pašpasludināto galvaspilsētu Raku. Vēlāk viņi ar ASV vadītās koalīcijas atbalstu no džihādistiem atkaroja arī atlikušās teritorijas uz austrumiem no Eifratas, otru krastu atstājot Sīrijas valdību atbalstošo Irānas balstīto grupējumu un Krievijas Gaida spēku un algotņu varā.

Vēlmi savā kontrolē pārņemt kurdu kontrolēto pierobežu neatlaidīgi jau vairākus gadus izsaka Turcija. Kurdi, kuri gadu desmitus piedzīvojuši apspiešanu al-Asada režīmā, kā arī labi pazīst turku valdības zvērības pret kurdu neatkarības cīnītājiem Turcijā, nevēlas būt pakļauti nevienam. Tomēr, ja amerikāņu spēki no to kontrolētajām teritorijām tiks atvilkti, bez smagā bruņojuma atstātajiem kurdiem nav nekādu cerību noturēties ne pret vienu no naidīgajiem spēkiem.

Šīgada spilgtākais jaunums "Starptautisko attiecību padomes" pētījumā ir pieļāvums, ka, padziļinoties ekonomiskajai krīzei un politiskajai nestabilitātei, Venecuēlā iespējama vardarbīga konfrontācija starp opozīciju un valdības kontrolētajiem tiesībsargiem.

Turklāt konflikts draud izvērsties asiņains, ņemot vērā, ka protestētājus pagaidām gan tikai pastarpināti atbalsta gandrīz visas pārējās Dienvidamerikas valstis, tostarp militāri spēcīgās Brazīlija un Kolumbija, kuras jau uzņēmušas venecuēliešu bēgļu straumes. Savukārt līdzās valdībai gatavi cīņai jau kopš protestu pirmsākumiem ir nereti bruņotie lojālisti, dēvēti par "colectivos". Uz viņu sirdsapziņas esot liela daļa no līdzšinējos protestos nogalinātājiem vismaz 280 cilvēkiem.

Lai gan valstī ekonomiskas problēmas un politiska viļņošanās sākās jau drīz pēc tam, kad 1998. gadā pie varas nākušais prezidents Hugo Čavess aizsāka tā dēvēto Bolivāra revolūciju par primāro uzdevumu pasludinot turības vienlīdzīgu sadalīšanu, plaši un vardarbīgi protesti valstī sākās vien 2014. gadā, kad sociālās politikas pārmaiņas, kā arī naftas cenu lejupslīde un citi aspekti lejup parāva valsts ekonomiku.

Ja līdz tam valsti pameta galvenokārt turīgākais venecuēliešu slānis, tad pēdējos gados preču un pārtikas trūkuma dēļ Venecuēlu aizvien biežāk pamet tieši valsts trūcīgākie iedzīvotāji. Tiek lēsts, ka Bolivāra revolūcijas gados Venecuēlu pametuši līdz pat četriem miljoniem iedzīvotāju.

Vērā ņemams ir fakts, ka Venecuēlas nemieru pieaugšanas iespējamība iekļauta pētījumā, vēl pirms pagājušajā nedēļā opozīcija par savu līderi izvirzīja Huanu Gvaido, kurš tūlītēji sevi pasludināja par prezidenta vietas izpildītāju, saņemot starptautisku atbalstu gan no ES, gan ASV puses.

Karš jau tā nabadzīgākajā arābu valstī Jemenā sākās 2015. gadā, Irānas atbalstītājiem hutu kaujiniekiem strauji pārņemot lielas teritorijas valsts rietumdaļā, tostarp galvaspilsētu Sanu. Atbildi šiītu kaujiniekiem deva ASV,Lielbritānijas un Francijas atbalstītā Saūda Arābijas vadītā militārā koalīcija, kura oficiāli aizstāv starptautiski atzīto Jemenas valdību.

Konfliktā līdz šim nogalināti jau vairāk nekā 80 000 cilvēku, vairāki miljoni bijuši spiesti pamest savas mājās, kā arī ieviesta gandrīz pilnīga hutu kontrolēto teritoriju blokāde. Organizācija "Glābiet bērnus" lēš, ka no bada mirušo bērnu skaits šajā laikā ir pat apsteidzis visu konfliktā tieši nogalināto skaitu.

Tomēr Jemenas konflikts tiek uzskatīts par vienu no aizmirstajiem kariem, kurš globālajā ziņu apritē parādās salīdzinoši retāk. Tieši patlaban valstī esošā kritiskā situācija, ņemot vērā, ka regulārā dzeramā ūdens un ēdiena trūkumā dzīvo aptuveni desmit miljoni Jemenas iedzīvotāju, un vienlaikus turpinās aktīva karadarbība, likusi politikas ekspertiem un nevalstiskajām organizācijām kritiskajai situācijai pievērst lielāku nozīmi.

Kā pēdējo šajā sarakstā atzīmējam 17 gadus ilgušo karu Afganistānā un domnīcas pieļauto situācijas pasliktināšanos.

Baraka Obamas administrācijas laikā ASV ievērojami samazināja Afganistānā dislocēto karavīru skaitu, un 2015. gadā NATO nodeva faktisko kontroles uzturēšanu afgāņu pārziņā. Rezultātā gan pēdējos gados augušas bažas par "Taliban" aizvien pieaugošos spēku un tai konkurējošās, bet valdībai ne mazāk draudīgās "Daesh" ideoloģijas izplatīšanos.

Kopš 2015. gada talibi un citi grupējumi uzbrukumos nogalinājuši jau aptuveni 30 000 afgāņu drošībnieku un karavīru. Turklāt aizvien biežākie uzbrukumi galvaspilsētā Kabulā audzējuši bažas par Afganistānas valdības stabilitāti.

Tiesa, nupat paspīdējusi cerība, ka "Taliban" varētu sēsties pie sarunu galda, taču eksperti nav vienisprātis, vai iespējams rast miera nosacījumus, kas apmierinātu abas puses un izbeigtu karu.