ASV pamet kurdus: Par Menbižu cīņai gatavojas gan turki, gan sīrieši  (78)

Pēc tam, kad Tramps, maldīgi norādot, ka vienīgais amerikāņu atrašanās iemesls Sīrijā – džihādistu grupējums "Daesh" – esot sakauts, paziņoja par ASV spēku "strauju" atvilkšanu no Sīrijas, jo viņu tam telefoniski esot iedrošinājis Turcijas prezidents Tajips Radžeps Erdogans, Menbižu eksperti minēja kā pirmo apgabalu, kuru amerikāņi varētu pamest.

Ar ASV vadītās starptautiskās koalīcijas īpašo uzdevumu karavīru un uzlidojumu atbalstu kurdu SDF Menbižu džihādistiem atņēma 2016. gada vasarā. Koalīcijas pārstāvji kurdus vairākkārt slavēja kā labāko un lojālāko spēku pret islāmistiem. Faktiski SDF visu šo laiku bijuši un joprojām ir lielākais sauszemes dzīvais spēks pret "Daesh" valstī, kamēr ASV, Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un citu koalīcijas valstu specdienesti un aviācija dod nozīmīgu gaisa atbalstu, kā arī izlūkošanas informāciju, bruņojumu, munīciju un taktisko palīdzību īpaši sarežģītās operācijās.

Tā kā no teroristiem atkaroto Menbižas reģionu jau iepriekš draudēja ieņemt arī Turcija, kas SDF rindās karojošās kurdu "Tautas aizsardzības vienības" (YPG) uzskata par teroristu organizāciju, ASV un Krievija kādu laiku reģionā pat īstenoja paralēlas buferzonas patruļas kurdu aizsardzībai. Vēlāk kurdu atbalstam palika tikai amerikāņi, kuri iepretim turku finansēto grupējumu kontrolētajām teritorijām ierīkoja nocietinātus kontrolpunktus.

Šī gada sākumā Erdogana retorika palika asāka. Pēc vienošanās ar Krieviju, kuras karavīri līdz tam patrulēja vēsturiski kurdu apdzīvotajā Afrīnas reģionā Sīrijas ziemeļrietumos, turku armija un tās finansētie grupējumi par spīti sīvai kurdu pretestībai apgabalu pārņēma. Līdzīgi Erdogans draudēja no kurdu "teroristiem" izsvēpēt arī citus Sīrijas ziemeļu reģionus.

Menbiža atšķirībā no turku sagrābtās Afrīnas un citām Sīrijas ziemeļu provincēm nav pārsvarā kurdu apdzīvots reģions, un tā ieņemšanā, kā arī kontrolē SDF aktīvi iesaistīja vietējo arābu un turkmēņu cilšu pārstāvjus. Neskatoties uz to, Turcijas oficiālajā retorikā visas kurdu veidotās institūcijas tiek dēvētas par teroristiskām un pielīdzinātas "Daesh".

Turklāt, lai kurdi, cīņās pret džihādistiem neapvienotu Menbižu un tobrīd vēl kurdu kontrolēto Afrīnu, Turcija pati uzbruka "Daesh", atņemot islāmistiem plašas Sīrijas teritorijas pirms to pagūst SDF.

Erdogana autoritārā politika lielā mērā tiek balstīta cīņā pret ienaidniekiem. Viens tāds ir trimdā ASV mītošais turku garīdznieks Fetulla Gilens, kuru prezidents apsūdz 2016. gada 15. jūlija apvērsuma organizēšanā. Dažu gadu laikā apcietināti, aizturēti un no darba atstādināti jau simtiem tūkstoši sadarbībā ar viņu apsūdzēti cilvēki visā valstī. Otrs lielākais Erdogana postulētais ienaidnieks ir kurdu lielākais politiskais un militārais spēks Turcijā - aizliegtā "Kurdistānas Strādnieku partija" (PKK).

Turcijas spēku kolonnas Menbižas pievārtē:

Turcijā mīt līdz pat 15 miljoniem kurdu jeb viņi veido līdz pat 20% no visiem Turcijas iedzīvotājiem. Tas gan neliedz kurdu valodas izmantošanu, piemēram, politiskās aprindās, uzskatīt par separātisma sludināšanu, kā arī ierobežot to ar valsts konstitūcijas palīdzību. Pat tautības atzīšana gadiem bijis politisks jautājums, kurdus dēvējot par "kalnu turkiem".

Kopš 80. gadus sākuma kurdi cīnās par savu neatkarību vai autonomiju valsts dienvidaustrumos, kuros veido izteiktu vairākumu. Vēl pirms dažiem gadiem turku un kurdu iekšējās kaujās vairākas pārsvarā kurdu apdzīvotas pilsētas tika pārvērstas gruvešos.

Sākoties Sīrijas pilsoņkaram, daudzi kurdu kaujinieki no Turcijas devās palīgā saviem tautiešiem kaimiņvalstī, kuri sākumā no brūkošās Sīrijas armijas pārņēma kontroli pašu apdzīvotajās zemēs, bet vēlāk stājās pretī uzbrūkošajiem "Daesh" kaujiniekiem un visbeidzot deva tiem prettriecienu.

Turcija, baidoties no kaujās rūdīto kurdu atgriešanās un bruņojuma kontrabandas, uz robežas uzbūvēja augstu betona sienu. Savukārt vēlāk kā Erdogana politikas jaunais mērķis tika noteikta buferzonas veidošana pašā pilsoņkara sagrautajā kaimiņvalstī, lai kurdi nevarētu izveidot savu valsti. Šim mērķim Turcija apmācīja un apbruņoja vairākus opozīcijas grupējumus, kuri pārņēma un joprojām bieži izmanto sākotnējās mērenās Sīrijas opozīcijas alianses "Brīvā Sīrijas armija" simboliku un nosaukumu.

Menbižas kaujai sapulcinātie grupējumi:

Ar to palīdzību turki ieņēma un kontrolē plašas teritorijas no Afrīnas līdz Eifratas upei, taču Erdogans uzsver nepieciešamību ieņemt visu pierobežas joslu, tostarp Kobani, de facto kurdu reģiona administratīvo centru Kāmišli, kā arī citas pilsētas.

Sīrijas valdība un tās sabiedrotā Irāna savukārt negrasās pieļaut Turcijas ietekmes palielināšanos valstī, un arī savilkusi spēkus Menbižas tuvumā. Nostāju, ka SDF kontrolētajām zemēm pēc ASV aiziešanas jānonāk Sīrijas kontrolē, izteikušas arī Krievijas amatpersonas.

Sīrijas uzstādījums ir vienkāršs - tā nepieļauj valsts sadalīšanu reģionos un dažādās ietekmes zonās. Sīrijas valdība līdz šim sava vājuma dēļ bijusi spiesta samierināties un pat sadarboties ar kurdiem, jo kurdu kontrolētajos apgabalos atrodas plašas sīriešu joprojām kontrolētas armijas bāzes, lidostas un pat pilsētas daļas (arī Turcijas-Sīrijas robežpilsētā Kāmišli), tomēr viņu autonomijas centieniem stingri iebildusi.

Sīrijas armijas kolonna Menbižas pievārtē:

Arī kurdiem šī sadarbība pilsoņkara gaitā bijusi būtiska. Plašas teritorijas SDF no Sīrijas armijas pārņēma mierīgā ceļā un līdz šim gandrīz nav iesaistījušies savstarpējās kaujās, ļaujot galveno uzmanību veltīt cīņai ar džihādistiem un Turcijas pierobežas stiprināšanai.

Kurdiem būtisks bijis arī Sīrijas sabiedroto – Irānas un Krievijas – sniegtais atbalsts. Sīrijas sabiedrotie, kuru sauszemes spēku skaitlisko vairumu ilgstoši veidoja Irānas finansēti grupējumi, savulaik arī divkārt nogrieza ceļu Turcijas armijai un tās atbalstītajiem grupējumiem, nepieļaujot uzbrukumu SDF. Sākotnēji - neļāva doties līdz Rakai, visticamāk, baidoties no turku iespiešanās dziļāk valstī, bet pēc laika pārņēma arī konfrontācijas zonu ap Menbižu, neļaujot uzbrukt kurdiem. Krievija savukārt pārmaiņus spēlējusi vidutāju starp kurdiem un Sīrijas valdību, kā arī tās armija vietām veidojusi fizisku buferzonu.

Apzinoties, ka bez koalīcijas sauszemes atbalsta kurdi, kuri nav bruņoti ar smagajiem ieročiem, ir vājš pretinieks Turcijas apbruņotajiem opozīcijas grupējumiem, Sīrija, kā arī tās sabiedrotie ir ieinteresēti pirmie pārņemt kontroli pār Menbižu un citiem SDF patlaban kontrolētajiem apgabaliem.

Lai gan pagaidām nav publiskots amerikāņu aiziešanas gala datums, un izskanējis, ka ap 2000 Sīrijā dislocēto amerikāņu, kā arī smago ieroču, radaru un uzbūvēto aviācijas bāžu izvešanai nepieciešams ilgāks laiks, ilgtermiņā Sīrija un tās sabiedrotie ir ieinteresēti iegūt kontroli pār kurdu kontrolētajām zemēm arī tajos esošo resursu - naftas un dabasgāzes – iegulu dēļ. Lai gan Menbižā to nav, reģiona pārņemšana būtu skaidrs signāls Turcijai tālāk neiet.

Visticamāk, iegulu lauki bija mērķis arī Sīrijas sabiedrotās Krievijas neformālās algotņu armijas neveiksmīgajam mēģinājumam uzbrukt koalīcijas atbalstīto SDF kontrolē esošajām teritorijām, tostarp naftas pārstrādes rūpnīcai, kurā gājuši bojā vairāk nekā 200 cilvēku, lielākoties krievu. Tā jau nodēvēta par visvairāk upurus nesušo sadursmi starp abiem Aukstā kara lielākajiem ienaidniekiem vismaz kopš Aukstā kara.