Atskats vēsturē: Pirms 20 gadiem NATO bombardēja Belgradu  (372)

Dienā, kad sākās NATO operācija, karš Kosovā bija plosījies jau vairāk nekā gadu. Taču nesaskaņas starp Kosovas albāņiem un Dienvidslāvijas valdību sākās vēl ilgi pirms militārā konflikta.

20. gadsimta 80. gadu beigās jaunais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Milosevičs Kosovai atņēma tās autonomiju, un kontroli pār provinci pārņēma Belgrada. Turpmāko gadu laikā Kosovas lielākās etniskās grupas – albāņu – līderi organizēja un īstenoja miermīlīgus protestus un pretošanās kustības, taču situācija no albāņu skatupunkta neuzlabojās. Arī 1995. gadā parakstītajā Deitonas miera līgumā, ar kura palīdzību izdevās noslēgt Bosnijas karu, Kosovas statuss nebija minēts.

Lai gan Bosnijas karu izdevās apturēt, 20. gadsimta 90. gadu otrajā pusē, konfliktu un traģēdiju nomocītā bijušās Dienvidslāvijas teritorija tuvojās jaunai asinsizliešanai – izvērtās vardarbīgas sadursmes starp serbu varasiestāžu pārstāvjiem un Kosovas albāņu paramilitāro grupējumu "Kosovas Atbrīvošanas armiju" (KLA).

Bruņotais konflikts starp KLA un Serbijas policiju kļuva intensīvāks 1998.gadā, kad KLA darbības no neregulāriem uzbrukumiem pret serbu varasiestādēm bija pārtapušas par bruņotu sacelšanos. Serbijas valdība uz to atbildēja, uzbrūkot Kosovas albāņu ciematiem, kuros dzīvoja Kosovas albāņi, un padzenot tos no mājām. Serbijas vēršanās pret albāņiem tikai palielināja civiliedzīvotāju atbalstu KLA, atzīmē "Britannica". 1998. gadā bruņotas sadursmes starp paramilitāro grupējumu un serbu spēkiem pārauga karā.

Par upuriem izteikti bieži kļuva civiliedzīvotāji. Piemēram, 1998. gadā notikušajā uzbrukumā Prekazas ciematam serbu varasiestādēm izdevās nogalināt KLA līderi Ademu Jašarī, taču ofensīvas rezultātā dzīvību zaudēja arī desmitiem civiliedzīvotāju, tostarp 18 sievietes un 10 bērni. Uzbrukumi, kuros bojā gāja civiliedzīvotāji, togad un 1999. gadā tika īstenoti arī citos Kosovas ciematos. Bažas par Serbijas īstenotu etnisko tīrīšanu Kosovā noveda pie NATO iesaistīšanās konfliktā.

Alianse aškumā abas puses centās samierināt diplomātiskā ceļā, Francijā vedot tā dēvētās Rambuijē miera sarunas. Kosovas delegācija Rambuijē vienošanos parakstīja 1999. gada 18. martā, taču Serbijas pārstāvji to neizdarīja. Viens no Rambuijē līguma punktiem paredzēja, ka NATO karavīri varēs brīvi pārvietoties pa visu Dienvidslāvijas teritoriju, tostarp Kosovu, tādēļ Serbijas nevēlēšanās to parakstīt nav uzskatāma par pārsteidzošu.

Vardarbība pret albāņiem turpinājās, un tikai sešas dienas pēc Rambuijē miera sarunu neveiksmes NATO uzsāka gaisa uzbrukumus pret serbu pozīcijām gan Kosovā, gan pašā Serbijā. Pēc alianses iesaistīšanās Kosovas karā, Serbija palielināja centienus izraidīt Kosovas albāņus no savām mājām, kā rezultātā provinci atstāja ap 800 000 iedzīvotāju, kuri devās uz kaimiņvalstīm, vēsta domnīca ECFR.

"Allied Force" operācija ilga 78 dienas, tiek lēsts, ka gaisa uzbrukumos dzīvību zaudēja no 489 līdz 528 civiliedzīvotāji. Bombardēšanas rezultātā visvairāk cieta Serbijas infrastruktūra, tostarp tilti, kā arī administratīvās ēkas, rūpnieciskās un militārās iekārtas.

NATO iesaistīšanās veicināja Kosovas kara noslēgumu – Milosevičs piekāpās un piekrita izvest Dienvidslāvijas bruņotos spēkus no Kosovas, un tādējādi Serbija faktiski zaudēja kontroli pār provinci. 1999. gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) pieņēma rezolūciju, paredzot, ka Kosovā tiks izveidota ANO vadīta pagaidu valdība un izvietoti starptautiskie drošības spēki. Tāpat ANO pārraudzībā nonāca politiskie procesi, kas saistīti ar Kosovas nākotnes statusa izlemšanu.

Nepilnus deviņus gadus pēc NATO operācijas noslēguma Kosova pasludināja savu neatkarību, kuru atzinušas vairāk nekā 100 valstis, tostarp Latvija. Serbija un tās ciešā sabiedrotā Krievija kategoriski iestājušās pret Kosovas neatkarību.

Nesaskaņas starp Kosovu un Serbiju joprojām ir aktuālas gan reģionālās, gan starptautiskās politikas kontekstā, jo nespēja atrisināt savstarpējās domstarpības, abām valstīm traucē īstenot savas ārpolitiskās ambīcijas, primāri – dalību starptautiskās organizācijās, piemēram, Eiropas Savienībā.