Robežas, tiešmaksājumi un Ķīna – Kariņš par Eiropas vienotības problēmām  (120)

Vēlēšanām šogad pievērsta iepriekš nepieredzēta uzmanība gan populistu popularitātes, gan Eiropas globālās pozicionēšanās dēļ. Arī Kariņa uzrunas galvenā tēze bija aicinājums veidot spēcīgāku Eiropas Savienību ar labāk aizsargātu ārējo robežu, lai tas ļautu nojaukt iekšējās robežas. Tūlīt pēc uzrunas Strasbūras plenārsēžu zālē aicināju premjeru ekspresintervijā pastāstīt, cik vienota vai šķelta Eiropa ir vairākos tai un Latvijai svarīgos jautājumos.

Gan uzrunā Eiropas Parlamenta plenārsesijā, gan arī pēc tam preses konferencē jūs vairākkārt uzsvērāt Eiropas kopējā spēka nozīmi pret Ķīnu, arī pret ASV. Nesen jūs neuzticības balsojuma dēļ nevarējāt pārstāvēt Latviju Ķīnas veidotajā "16+1" formāta samitā, kur tieši tika runāts par Ķīnas un Eiropas valstu attiecībām. Vai jūsu neesamība tajā kaut kā atspēlēsies Latvijai?

Es, protams, ceru, ka tas nekādi neatspēlēsies, jo, lai gan Ķīnas puse savā sistēmā nevar piedzīvot neuzticības balsojumu, viņi vismaz saprot, ka mums tā var būt, un tas ir svarīgi. Manā vietā aizlidoja mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs, kurš atradās valsts vizītē Igaunijā un tika atsaukts no tās, lai nokļūtu Dubrovņikos.

Formāts "16+1" jeb tagad jau "17+", jo arī Grieķija pienākusi klāt, ir mums interesants, jo nav divpusējs. Labāks būtu "28+1", kas ietvertu visu Eiropu, par ko tagad sāk diskutēt ES padomē, kur ir dalībvalstu vadītāji. Pagaidām nav nekādu lēmumu, bet jau pirmajās diskusijās iezīmējās, ka ir plaša sapratne, ka vienota pozīcija uzlabo katras dalībvalsts individuālās pozīcijas. Pagaidām ir formāts, kurā visas 16, 17 nav Eiropas Savienības valstis.

Ir arī Balkānu valstis...

Jā, arī Balkāni nāk klāt, bet no ES ir 10 vai 11 valstis. Jebkurā gadījumā tādi formāti ir labi, jo mums, protams, interesē tirdzniecība ar Ķīnu. Es gan nedomāju, ka mums būtu ļoti jāpūlas meklēt Ķīnas investīcijas mūsu infrastruktūrā, jo redzam, ka citur Eiropā tās nāk ar ķīniešu darbaspēku. Faktiski tām valstīm ieguvumi ir mazi. Viņi sniedz ļoti izdevīgus vai šķietami izdevīgus parādus, kurus līdzīgi kā ātros kredītus iedzīvotājiem ir gandrīz neiespējami atmaksāt.

Mums gan ir interese eksportā. Viena no grūtībām, kas mūsu uzņēmējiem ir pārtikas jomā un citur, ir spēja saražot attiecīgos apjomus vai tikt iekšā tirgū. Tomēr tirdzniecība notiek ar pozitīvu tendenci, tātad attiecības vajag uzturēt.

Formāts "16+1" jau pastāv, un iepriekš bijuši neveiksmīgi sadarbības piemēri – Ungārijas vienpusējā sadarbība ar Ķīnu, ko Eiropas Komisija nobremzēja, bijusi vēlme atsevišķi sadarboties arī no citām valstīm. Arī ķīnieši, gluži kā Donalds Tramps, par katru cenu vēlas veidot divpusējas attiecības. Cik ļoti Eiropa ir vienota?

Eiropa šobrīd nav! Tas ir iemesls, kāpēc ES padomē sāk runāt, kā izveidot vienu kopīgu pieeju, jo, šķiet, jebkurš saprot, ka tas būtu vēlami. Tajā pašā laikā Vācijai, Francijai ir savas iestrādnes, sava vēsture, ko tās nekādi negrib zaudēt, un tāpēc pieeja ir tāda uzmanīga.

Patiešām, uzmanīga diplomātija ir nepieciešama, bet no mūsu viedokļa mums ar šādām ekonomikām vienmēr izdevīgākas ir daudzpusējās attiecības, līdzīgi kā ar Krieviju. Mēs viena Latvija ar diviem miljoniem pret vienu Krieviju ar 140 miljoniem – tās ir nevienlīdzīgas attiecības, bet, ja Latvija kā daļa no NATO vai Latvija kā daļa no Eiropas Savienības, tad svara kausi ir pavisam citās rokās.

Tāpat ar ASV Latvijai ir apzināti ļoti labas attiecības, kas ir mūsu drošības stratēģijas pamatā, un Savienotās Valstis ir NATO alianses pamats. Kas attiecas uz tirdzniecības nosacījumiem, mūsu interesēs ir, ka Eiropa ar to runā kopīgiem spēkiem.

Var šķist, ka mūs neinteresē, kas tiek lemts starp Vācijas un ASV auto industrijas pārstāvjiem, bet, ja tā rezultātā tiek ieviesti kādi tarifi, tas mūs skar tieši. Vācija ir lielākā Eiropas ekonomika, kas kaut kādā ziņā palīdz vilkt līdzi mūsu eksportu. Ja viņu ekonomika palēninās, tas palēnina arī mūsējo. Tomēr tagad Eiropas Komisija ar ES mandātu runā ar ASV un meklē vienu izlīgumu, kas faktiski ir tieši mūsu interesēs. Eiropas Savienība kalpo mazām valstīm, bet kalpo arī lielām.

Jūs uzrunā minējāt gan ārējās ES robežas stiprināšanu, gan iekšējo robežu un šķēršļu nojaukšanu. Vai šie šķēršļi liecina par konkurenci starp dalībvalstīm?

Nē. Šobrīd mēs redzam, ka vienā direktīvā parlaments pirmajā lasījumā nobalsoja par Austrumeiropiešu transporta firmu darbības ierobežošanu Rietumeiropā. Tas tā nav rakstīts, bet tas ir fakts. Tas vēl nav pieņemts, sarunu process ar padomi nav sācies, bet nobalsots par to ir, un tā ir ļoti nepareiza tendence. Tas ne tikai nenoārda šķēršļus, bet uzliek jaunus šķēršļus vienotajā tirgū. Es uzstāju uz to, ka gan, protams, Latvijas interesēs, gan Eiropas interesēs, ka mēs noārdām šos šķēršļus.

Labklājība, kas sasniegta Eiropā, pakāpeniski nāk arī pie mums. Mēs gribētu, ka tas notiek ātrāk, bet, skatoties 10, 20 un 30 gadu griezumā, tomēr redzam, ka viss iet uz pareizo pusi, un ekonomika aug. Tam ir daudz iemeslu, bet viens no fundamentālajiem ir tas, ka robežas precēm ir lielā mērā noārdītas. Tagad mums jāpanāk, ka tas pats notiek ar pakalpojumiem, arī digitālajā sfērā.

Šajā transporta jomu ierobežojošajā balsojumā tas vērtējams negatīvi, bet redzēsim, kāds būs nākamais parlaments. Lai gan domstarpības par šo jautājumu bija vairāk atkarīgas no deputātu piederības valstij, ne pa politiskajām ģimenēm.

Eiropas Parlaments mainīsies, bet ES padome, kurā jūs kā premjers pārstāvat Latviju, turpinās darbu. Kādi šobrīd ir visgrūtākie uzdevumi no Latvijas perspektīvas?

Grūtākais ir ES daudzgadu budžeta pieņemšana. Tas ir daļēji procesā – ir jau daļēji pieņemti likumi, kā naudu sadalīs, bet vēl būs jāvienojas, kādās summās naudu sadalīs. Lielbritānijas izstāšanās nozīmē, ka budžetā naudas būs mazāk, jo neto maksājošo valstu vairums saka, ka vairāk nemaksās.

Arī Vācijas vadītāja, atsaucoties uz mazākām valstīm, saka, ka, ja viņi nav ar mieru maksāt, tad arī mēs nemaksāsim. Diez vai tas tagad mainīsies, jo arī Vācijas iekšpolitikas situācija ir tāda, ka visu laiku notiek lielākas un mazākas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka plēšanās par deķi būs vēl jo niknāka.

Ar kādu naudas samazinājumu Latvijai, visticamāk, jārēķinās tādā gadījumā? Vai visavairāk cietīs kohēzijas fondi?

Nu, mēs varam rēķināties, ka diez vai mēs kaut kur panāksim pieaugumu, un strādāt pie tā, lai mums nebūtu krituma. Bet tagad piedāvājums mums ir mīnusā dažādi procenti, un kohēzijā, piemēram, tas kritums [Latvijai paredzēts] lielāks nekā vidēji Eiropā. Eiropā laikam būtu par 9% jākrīt, mums piedāvā -14%.

Debatēs jau izskan, kā tā var būt, ka kritums Latvijā un citos ES nabadzīgākajos reģionos ir lielāks nekā vidējais. Tas ir nonsenss. Tie loģiskie argumenti tātad ir zināmi.

Tomēr grūtības, ko jūtam lauksaimniecības un kohēzijas atbalstam, ir citas – kā to visi saka privātās sarunās, problēma jau nav Latvija vai Baltijas valstis, jo te vajadzīgie simti miljoni eiro pret Eiropas kopējo budžetu būtu sīkums, bet problēma ir, ka arī Polija, Rumānija un Bulgārija, kas ir daudz lielākās ekonomikas, uzstās uz to pašu. Īpaši Polija.

Polija jau tagad saņem vairāk?

Tiešmaksājumos jā. Tas, ka sākotnējie atskaites punkti bija piesaistīti mūsu [lauksaimniecības zemju] lielajam kritumam pēc neatkarības atgūšanas, kas vairs nav atbilstoši šodienas situācijai, ir netaisnība.

Es atbalstītu, ja mēs Eiropas Savienībā vispār atteiktos no subsīdijām. Bet, ja subsidējam, tad subsidējam vienādi. Atcelt subsīdijas visā Eiropas Savienībā no latviešu zemnieku skatpunkta nebūtu slikti, jo mūsējie, es nešaubos, kļūtu par lielsaimniekiem pārējā Eiropā. Jo, ja prot mūsu sistēmā izdzīvot, tad tik uz priekšu! Mūsējie jau ir atlasīti un norūdīti.