Latvija no draudzības ar Ķīnu neko nav ieguvusi. Intervija ar Taivānas vēstnieku

Gluži kā baltieši, arī Taipejas misijas Latvijā vadītājs ir pieradis, ka pasaulē viņa pārstāvētā un ANO neatzītā valsts tomēr ir mazpazīstama, un atzīmē, ka Ķīnas Republika bija viena no pirmajām, kas jau 20. gadsimta pirmajā pusē atzina visas trīs Baltijas valstis, kā arī atbalstīja atgriešanos demokrātisko valstu pulkā. Taivāna pat finansiāli palīdzējusi Lietuvai 90. gadu sākumā uzturēt vēstniecību ASV. Draudzība gan bija īsa, jo Ķīnas Tautas Republikas spiediena dēļ oficiālās diplomātiskās saites ar Taivānu Baltija drīz sarāva.

Laiki ir mainījušies, arī Čiņs mūsu sarunā paša pārstāvēto Ķīnas Republiku vienkāršoti sauc par Taivānu, bet komunistisko Ķīnas Tautas Republiku – par Ķīnu. Kopš Sji Dziņpina nākšanas pie varas strauji mainījusies arī Ķīnas ārpolitika, aizvien aktīvāk draudot vērsties pret separātiskajiem elementiem Taivānā, kā Pekina dēvē salas politisko iekārtu. Savukārt spiediena ietekmē Taivānas draugu jeb suverenitāti un neatkarību atzīstošo valstu skaits sarucis līdz padsmit. Šajā nokaitētajā gaisotnē aicinājām Čiņu pastāstīt par de facto pastāvošās valsts neatzītā vēstnieka ikdienu Latvijā.

Tieši pirms 25 gadiem, 1994. gada jūlijā, Latvija formalizēja diplomātiskās saites ar Ķīnas Tautas Republiku, vienlaikus saraujot tās ar Taivānu. Kā mūsu valstu savstarpējās attiecības noritējušas kopš tā laika?

Latvija pēc neatkarības atjaunošanas pievienojās ANO. 1994. gadā Taivāna nebija ANO dalībvalsts un tobrīd oficiālas diplomātiskās saites eksistēja starp Latviju un Ķīnas Tautas Republiku. Nevaram to vērtēt, bet ceram, ka arī mums ar Latviju reiz būs praktiskas attiecības. Mēs arī apbrīnojam latviešu tautas garu, drosmi un savas identitātes saglabāšanu. Tas viss ir pelnījis Taivānas tautas apbrīnu.

Mūsu attiecībām bija ļoti labs sākums – mums šeit bija ģenerālkonsulāts. Pirms 1994. gada Latvijas un Taivānas valdības centās darīt visu labāko savstarpējā sadarbībā ne tikai uzņēmējdarbībā un tirdzniecībā, bet arī kultūrā. Četrus gadus uzturējām pa pusei diplomātiskas saites. Toreiz to ļoti novērtējām, bet tagad varam paust nožēlu, ka to neizdevās saglabāt.