Pirms 30 gadiem 1989. gada 9. novembrī krita Berlīnes mūris, kas desmitiem gadu sadalīja Vācijas galvaspilsētu un atgādināja par Dzelzs priekškaru, kas sadalīja visu Eiropu.
Berlīnes mūra krišana, kas reizē ir gan politisks, gan simbolisks pavērsiens, tiek uzskatīta par Aukstā kara beigām.
Padomju Savienība pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās zaudēja savu spēku un Austrumeiropas satelītvalstīs bija sākušās demokrātiskas pārmaiņas. Komunistu režīmi krita Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā.
Demokrātiskās Vācijas Republikas (Austrumvācijas) valdība uzstāja, ka nepieciešamas vien mērenas reformas. Iedzīvotāji tam nepiekrita. Berlīnē 1989. gada novembrī notika plašas demonstrācijas ar 500 000 cilvēku piedalīšanos.
Austrumvācu amatpersonas centās apslāpēt protestus, atvieglojot robežšķērsošanu iedzīvotājiem. Tomēr pilnīgi atvērt robežas nebija valdības mērķis un plānotās izmaiņas bija nebūtiskas – Berlīnes mūra krišana bija nejaušība.
Piezīmes par jaunajiem ceļošanas noteikumiem tika iedotas valdības runasvīram Gunteram Šabovskim, kuram tās nebija laika izlasīt pirms 9. novembra preses konferences.
"Tagad privātiem ceļojumiem ārpus valsts var pieteikties bez nosacījumiem," viņš nolasīja paziņojumu, kas šokēja žurnālistus. Reportieri vēlējās vairāk informācijas un uzdeva jautājumus.
Pārskatot piezīmes, Šabovskis uz žurnālistu jautājumu, kad jaunie noteikumi stāsies spēkā, atbildēja, cik viņam zināms, tie stājas spēkā nekavējoties. Patiesībā tas bija paredzēts uz nākamo dienu un pieteikšanos vīzai.
Bet ziņas jau bija izplatījušās un austrumvācieši lielā skaitā pulcējās pie robežām. Valdība mēģināja labot situāciju, aicinot cilvēkus nākamajā rītā stāties rindās pie imigrācijas birojiem, bet bija jau par vēlu. Cilvēki sāka rāpties pāri mūrim un dauzīt to ar cirtņiem un āmuriem. Pie mūra notika masu svinības.
Lai izvairītos no spiešanās, amatpersonas sāka pakāpeniski laist cilvēkus cauri, līdz kontrole tika zaudēta un vārti pavisam atvērti. Austrumvācijas karavīri atradās paaugstinātas gatavības režīmā, bet pavēle atklāt uguni nesekoja.
Oficiāli abas Vācijas vienā valstī tika apvienotas 1990. gada 3. oktobrī.
Mūsdienās ir saglabājušies vien daži īsi posmi no vairāk nekā 100 kilometru garā mūra, ko, cenšoties ierobežot iedzīvotāju bēgšanu uz Rietumiem, komunisti sāka celt 1961. gadā. Mūra fragmenti ir atjaunoti un iekļauti vēstures un kultūras pieminekļu sarakstā, kā arī kļuvuši par iecienītu tūristu apskates objektu. Tomēr daudziem berlīniešiem tie saistās ar gadiem ilgām ciešanām un apspiestību.
Par spīti mūrim un tā dēvētajai "nāves joslai" pirms tā, tūkstošiem Austrumvācijas iedzīvotāju tā pastāvēšanas laikā mēģināja bēgt uz Rietumiem, šķērsojot to. Aptuveni 5000 tas arī izdevās. Tikmēr aptuveni 100 – 200 cilvēki, mēģinot pārvarēt mūri, gājuši bojā. Austrumvācijas karavīriem bija tiesības šaut uz ikvienu, kurš pietuvojas mūra austrumu pusei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
