Ko nozīmē EP pasludinātais ārkārtas stāvoklis klimata jomā  (90)

Ārkārtas stāvokļa klimata jomā izsludināšanai katrā valstī, reģionā un pašvaldībā var būt nedaudz atšķirīga nozīme. Tomēr ir vairākas kopīgas iezīmes, kas to raksturo – priekšstāvji tādējādi paziņo, ka atzīst klimata pārmaiņu radītās negatīvās sekas un apņemas turpmākos politiskos lēmumus pieņemt, cita starpā cenšoties mazināt klimata pārmaiņu cēloņus un paredzot cīņu ar globālo sasilšanu.

Deklarācijas atšķiras cita no citas tajā, cik skurpulozi likumdevēji paredzējuši, kā tieši cīņa ar klimata pārmaiņām piemērojama noteiktiem politiskajiem dokumentiem. Vairumā arī noteikti dažādi īpaši pasākumi globālās sasilšanas mazināšanai, piemēram, samazinot siltumnīcas efektu radošo gāzu nonākšanu atmosfērā līdz noteiktiem apmēriem vai arī citos izmērāmos soļos norādīti noteiktos termiņos sasniedzami mērķi.

Lai gan par globālu ārkārtas situāciju klimata jomā vides aizstāvji runā jau vairāk nekā desmit gadus, pirmās šāda tipa politiskās deklarācijas pieņemtas tikai 2016. gadā, bet vairums – šogad.

Reģionālās un nacionālās valdības īpaši naski globālu krīzi sāka atzīt pavisam nesen – pēc tam, kad novembra sākumā tika publiskots "Pasaules zinātnieku brīdinājums par ārkārtas stāvokli klimata jomā" ("World scientists' warning of a climate emergency" – angļu valodā), kuru parakstījuši vairāk nekā 11 200 akadēmiķu no 153 valstīm. No Latvijas brīdinājumu gan parakstījis tikai viens cilvēks – ilgtspējības pētnieks un aktīvists Eiropas Komisijas projektā "Sustainable Place Shaping" Latvijas Universitātē Elgars Felcis.

Ārkārtas situāciju klimata jomā formāli apzinājušās vairākas Eiropas Savienības valstis – Austrija, Francija, Īrija, Lielbritānija, Malta, Portugāle un Spānija, kā arī daudzu citu ES dalībvalstu reģioni. Piemēram, deklarāciju izsludinājuši arī vairāki ekonomikas smagsvaru Vācijas un Itālijas apgabali. Turklāt atsevišķas deklarācijas pieņēmušas arī pašvaldības, piemēram, Lielbritānijā un Francijā, paredzot skurpulozāku cīņu ar klimata pārmaiņām nekā paredz nacionālie mērķi.

Tomēr parlamentārieši ir pārliecināti, ka ar atsevišķu ģeogrāfisku apgabalu apņemšanos vien ir par maz un cīņai ar klimata pārmaiņām nepieciešama ES kopēja politika. Turklāt politiķi vairākkārt uzsvēruši, ka Eiropai jākļūst par līderi šīs politikas ieviešanā, kam citi sekos.

Ceturtdien tika pieņemtas divas rezolūcijas – vienā pasludināta ārkārtas situācija, bet otrā – EK tiek aicināta jau nākamnedēļ notiekošajā COP25 ANO klimata pārmaiņu konferencē Madridē iesniegt stratēģiju, lai pēc iespējas ātrāk, bet, vēlākais, līdz 2050. gadam, nodrošinātu oglekļa neitralitāti jeb siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu līdz nullei.

Rezolūcijās arī izteikts aicinājums Eiropas Komisijas priekšsēdētājai Urzulai fon der Leienai Eiropas zaļajā stratēģijā ("The European Green Deal") iekļaut mērķi līdz 2030. gadam samazināt emisijas par 55%. EP arī prasa EK nodrošināt, ka visi tiesību aktu un budžeta priekšlikumi ir pilnībā saskaņoti ar mērķi ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5°C.

EP cita starpā steidzami aicina visas ES dalībvalstis līdz 2020. gadam izbeigt visas tiešās un netiešās subsīdijas fosilajam kurināmajam. EP arī prasa dalībvalstīm uzskaitīt starptautiskās kuģniecības un aviācijas radītās emisijas un EK aicina iekļaut jūrniecības nozari ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, jo aviācijas un kuģniecības nozarēs, kas ir vienas no lielākajiem izmešu radītājām, līdz šim neizdodas samazināt emisijas nepieciešamajā līmenī.

Tāpat EP vēlas, lai ES valstis vismaz divkāršo iemaksas starptautiskajā Klimata pārmaiņu mazināšanas fondā, jo attīstīto valstu pašreizējie solījumi joprojām ievērojami atpaliek no kolektīvā mērķa ik gadu ieguldīt klimata pārmaiņu apkarošanā 100 miljardus ASV dolāru.