Aprakts. Kāpēc irāņi tik ļoti apraud Soleimani un sūta raķetes  (255)

Būdams svarīgākais Islāma Republikas militarizētās ārpolitikas veidotājs, viņš tieši bija iesaistīts vairumā reģiona konfliktu. Ģenerāļa pakļautībā esoši un finansiāli atbalstīti spēki arī tagad turpina doties kaujas operācijās Sīrijā, Irākā, Jemenā, kā arī tur spriedzē Līča valstis un citus Hormuza šauruma šķērsotājus. Viņš arī tiek uzskatīts par būtiskāko Kurdistānas neatkarības kustības apturētāju.

Skaidrojam, kā soli pa solim Soleimani kala Irānas reģionālo drošības stratēģiju.

Dzimis nabadzīgā lauksaimnieku ģimenē kalnainā un skopā augstienē Raboras pilsētā, viņš jau agrā vecumā nonāca savulaik Irānai ierastā un daudzviet citur reģionā joprojām pastāvošajā klaušu sistēmā. Lai atdotu tēva ņemtu parādu, viņš bija spiests pārcelties strādāt būvniecībā uz reģiona centru Kermānu.

Jaunieši bez iespējām dzīvē izsisties, kāds 70. gados bija arī Soleimani, kļuva par galveno revolūcijas dzinuli. Tā kulminēja 1979. gada februārī, gāžot no varas Rietumu kontrolēto šahu Rezā Pehlevī, un jau pavisam drīz Soleimani iestājās jaundibinātajā Islāma Revolūcijas gvardē. Tobrīd tās uzdevums bija nosargāt revolūcijas panākumus, novēršot ārēju spēku, īpaši ASV un Lielbritānijas, potenciālos mēģinājumus īstenot apvērsumu un iecelt jaunu pakļāvīgu vietvaldi.

Soleimani karjera strauji mainījās pēc tam, kad Irākas diktators Sadams Huseins 80. gada nogalē iebruka Irānā. Viņš devās cīņā ar paša apmācītu un vadītu gvardes vienību no Kermānas. Tās uzdevumu starpā bija Irānas kurdu sacelšanās apspiešana un Irākas spēku patriekšana atpakaļ līdz robežām. Gvardes rindās Soleimani strauji uzdienējās līdz divīzijas komandiera pakāpei, kā arī nodibināja sakarus ar Irākas opozīciju – Irākas kurdiem un šiītu politisko partiju "Badr", kas lieti noderēja Irākas iekšējās drošības situācijas šūpošanai.

Astoņus gadus ilgušais karš ar kaimiņvalsti lika pamatus ne tikai Soleimani valstsvīra karjerai, bet arī viņa trīs gadu desmitus veidotajai ārpolitikai, kuras pamatā bija šiītu sadarbības saišu vīšana visā Tuvo Austrumu reģionā un uz tās bāzētas politiskās ietekmes nostiprināšana.

Soleimani sadarbības partneru un padoto spēku vidū bija gan Libānas "Hezbollah", gan Sīrijas Bašara al Asada režīms, gan Jemenas huti un dažnedažādas politiskās un paramilitārās kustības Irākā. Afganistānā 90. gados viņa vadītie spēki pat atbalstīja sunnītu džihādistu apdraudētos šiītus, kuri dzīvo pārsvarā valsts centrālajos un ziemeļu apgabalos. Irāna šo sadarbības partneru loku dēvēja par Pretestības asi, tādējādi iestājoties pret Rietumu ietekmi reģionā, kā arī sunnītu spēkiem.

Soleimani bija arī personīgi vīlies ASV, kad pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem viņa sūtīti diplomāti strādāja ar amerikāņiem, piegādājot izšķirošu informāciju par "Taliban" un "Al Qaeda" mērķiem kaimiņos esošajā Afganistānā, bet jau 2002. gada sākumā Džordžs Bušs Irānu pasludināja par daļu no ļaunuma ass. Tomēr amerikāņu ienākšana reģionā tajā laikā spēlēja Irānai par labu.

2003. gadā notikušais ASV iebrukums Irākā, gāžot Sadama Huseina režīmu un demokrātisko varu nododot vairākumam, kas Irākas gadījumā ir šiīti, Irāna strauji sāka nostiprināt savas pozīcijas kaimiņvalstī. To vadīja Soleimani, kurš tobrīd jau vairākus gadus bija Irānas specvienības "Quds" ("svētie") līderis. No Irānas Irākā atgriezās tūkstošiem trimdinieki, kuri cita starpā ieņēma amatus drošības struktūrās, tās lielā mērā padarot lojālas Irānai. Turklāt "Quds" slepeni finansēja un bruņoja šiītu grupējumus, kuri īstenoja uzbrukumus ASV spēkiem. Irānas politiskā ietekme arī tiek uzskatīta par galveno iemeslu, kādēļ ASV spēki 2011. gadā Irāku pameta.

Arābu pavasaris Irānai radīja jaunus izaicinājumus. Lai gan pašā Irānā demokrātijas atbalsta gājieni ielas nepārņēma, sabiedrotās Sīrijas protestu pāraugšana pilsoņkarā radīja bažas par alavītu (reliģiska šiītu atzara) minoritātes veidotā režīma iespējamu galu. Soleimani tūlītēji saprata, ka Sīrijas zaudēšana nozīmēs arī zaudēt līdzšinējo spēju brīvi finansēt vienu no saviem spēcīgākajiem partneriem – Libānas "Hezbollah", kas mērenā spriedzē tur tās lielākā ienaidnieka Izraēlas drošības spēkus.

Sīrijas pilsoņkarš un "Daesh" parādīšanās plašās Sīrijas un Irākas teritorijās Soleimani spēkiem deva iemeslu savu klātbūtni šajās valstīs pastiprināt. Jau 2012. gada sākumā, vien mēnešus pēc tam, kad protesti bija pārauguši plašā pilsoņkarā ar daudzmaz noteiktām frontes līnijām, Sīrijā tika nogalināts Soleimani Irānas-Irākas kara cīņubiedrs, draugs un viens no "Quds" komandieriem Hasans Šateri, apliecinot irāņu aktīvu dalību pilsoņkarā. Tobrīd valstī izirstošās režīma armijas vietā daudzviet jau stājās irāņu tūkstoši, kā arī "Hezbollah" vienības no kaimiņvalsts Libānas, skaidroja "The New Yorker".

Pirms dažiem gadiem "Vice", "Vox" un citi mediji, balstoties uz vietējiem avotiem, lēsa, ka Alepo un daudzas citas stratēģiski svarīgākās pilsētas atguvuši gandrīz tikai irāņi un viņu vadītie spēki. To vidū bija un joprojām ir Irānā esošajās bēgļu nometnēs rekrutētie afgāņu hasari, kuri veidoja "Fatimiyoun brigādi" un Pakistānas šiītu veidotā "Zainabioun brigāde", kā arī palestīniešu militārie veidojumi, kuru kaujinieki līdz pilsoņkaram dzīvoja Sīrijā izveidotajās bēgļu nometnēs. Turklāt lielā skaitā Sīrijā karoja arī "Quds" vadītas irākiešu šiītu kaujinieku brigādes, to starpā "Badhr", "Sadrist", "Assaib Ahl Al Haq" un "Abu Fadhl Al Abbas" politisko kustību biedri, kā arī tā dēvētās Irākas Tautas mobilizācijas vienības.

Tieši Irākas Tautas mobilizācijas vienības un irāņu spēki tiek uzskatīti arī par būtiskāko sauszemes spēku Irākā cīņās pret "Daesh" ārpus kurdu apdzīvotajiem valsts ziemeļiem. Tautas mobilizācijas vienības, lai gan bija pakļautas tieši Soleimani, nereti saņēma ASV bruņojumu. Rezultātā amerikāņus nīstošie grupējumi joprojām ziņu aģentūru fotogrāfijās redzami pārvietojamies ar ikoniskajām "Humvee" bruņumašīnām.

Pēc "Daesh" padzīšanas no plašiem reģioniem Sīrijā un Irākā, Irānas spēki gan nekur neatkāpās. Sīrijā turpinās pilsoņkarš, kā rezultātā tie joprojām kontrolē pozīcijas starp Libānu un Irāku, balstot al Asada režīmu, bet Irākā – plašus šiītu apdzīvotos dienvidu apgabalus, kuros pret irāņu klātbūtni pieaugošā vietējo iedzīvotāju neapmierinātība pagājušā gada rudenī pārauga protestos.

Tomēr aktīvās kaujas ar irāņu dalību kļūst aizvien retākas un, kā liecina šiītu kaujinieku, tostarp Tautas mobilizācijas formās ģērbto nesenais iebrukums ASV vēstniecībā, Soleimani jaunākais mērķis bija Rietumu, īpaši amerikāņu klātbūtnes mazināšana reģionā.

Soleimani cīņa pret Rietumu ietekmi gan nebija nekas jauns, gluži kā Rietumu vēlme no ģenerāļa atbrīvoties. "Quds" aģenti un specvienības uzdevumā strādājoši emigranti kukuļošanas, iebiedēšanas un arī noslepkavošanas misijas īstenojuši visās pasaules malās no Ņūdeli līdz Nairobi.

Par skaļāko gan tiek uzskatīts pārtvertais "Quds" mēģinājums Vašingtonā meksikāņu narkotiku kartelim pasūtīt Saūda Arābijas vēstnieka ASV slepkavību. Tas izgāzās, jo irāņu aģenti nejauši sazinājās ar kartelī iesūtītu narkotiku apkarošanas dienesta ziņotāju. Pēc šī mēģinājuma atklāšanas amatpersonas vērsušās ASV Kongresa komitejā ar aicinājumu Soleimani nogalināt, piemetinot, ka tas ir vienkārši, jo viņš daudz ceļo, jau 2013. gadā rakstīja "The New Yorker".

Soleimani tika nogalināts nepilnus deviņus gadus pēc šīs prasības, izmantojot jau agrāk izskanējušo viņa vājāko punktu,– nepārtraukto pārvietošanos pa Tuvo Austrumu reģionu, lai personīgi dibinātu kontaktus.

Tomēr šobrīd apstākļi ir mainījušies un sekas varētu būt pavisam citas. Vai nu amerikāņi Irākas politiķu spiediena dēļ valsti būs spiesti pamest, zaudējot būtisku atbalsta punktu arī misijām Sīrijā un paverot brīvu ceļu Irāņiem uz Vidusjūru, vai arī sekos jauns karš, kādus ASV prezidents Donalds Tramps tik ļoti solījis izbeigt, lai aizjūrās dislocētos spēkus atvestu mājās.