Bastions: Kā Mariupoli pārveido par Ukrainas vizītkarti

"Pirmās cīņas Mariupoles ielās sākās 2014. gada 16. aprīlī. Atceros, ka ar sievu staigājām gar jūru, kad pie nacionālās gvardes bāzes ar automašīnām piebrauca cilvēki civilās drēbēs un uzbruka tai ar Molotova kokteiļiem," stāsta šobrīd Ukrainas armijas 503. bataljonā karojošais Petro, "tobrīd gan domājām, ka kāds šauj salūtu par godu kāzām, dzimšanas dienai vai kam citam."

To, ka kaut kas nav kārtībā, Petro sapratis, kad, nākot atpakaļ, pie viņiem pieskrējuši pieci atlētiski vīri un prasījuši, kur Mariupolē ir vietējais militārais komandcentrs. Tikai brīdi vēlāk viņš pamanījis, ka tuvumā esošie krustojumi ir bloķēti.

 "Man bija bail par tiem jaunajiem puišiem, kuri bija bāzē. Zināju situāciju, jo tobrīd dzīvoju blakus. Aizgājām tur, vārtus bija taranējis kamazs, bet mani nomierināja, ka viss būšot kārtībā, jo ceļā ir [speciālo uzdevumu vienība] "Alfa". Devāmies prom, un drīz bāzi iztīrīja," stāsta Petro. Būdams Mariupoles iedzimtais, viņš, līdzīgi kā izteiktais vairums šeit dzīvojošo, ir krievvalodīgais. Savulaik beidzis militāro liceju, viņš kara sākumā vēl bija rezervistos un strādāja metālapstrādes koncerna "Azovstaļ" apsardzē. Tur arī bija karsts periods, viņš stāsta – strādnieku vidū veidojās vietējās "Krievu pavasara" atbalstītāju šūniņas. Krievijas regulārās armijas apbruņoti un atbalstīti, separātisti pilsētā atgriezās 9. maijā, kad Ukrainas armijas daļas bija pārceltas uz austrumiem sargāt lidostu. "Eju un redzu, ka tantīte ar bērnu ved cukura maisus. Prasu, vai no bāzes. Saka: "Jā, jā, ejiet, tur daudz!" Sākās marodierisms. Zaga arī iebraucēji, bet pārsvarā jau vietējie," kaujinieku atgriešanos pilsētā atceras Petro.

 Okupācija ilga vien nepilnas trīs nedēļas. Par to liecina arī separātistu nocietinātā agrākā policijas iecirkņa izdegušais karkass (attēlā).