'Strelkov, vienkārši dari to' un Motorola ar velna kājām: stāsts par mākslas pretestību Doņeckā  (128)

Plašu teritoriju iedzīvotāji pēkšņi atradās bruņotu kaujinieku bandu pārvaldītā savas valsts teritorijā, kur ar Krievijas atbalstu tika nodibinātas Doņeckas un Luhanskas "tautas republikas".

Ne visi Donbasa iedzīvotāji bija Krievijas propagandas ietekmē, jutās Kijevas "huntas" apdraudēti un izrādīja prieku par jauno varu, bet ne visiem bija iespēja aizbraukt.

Doņeckas mākslinieks Serhijs Zaharovs savu neapmierinātību ar prokremlisko spēku saimniekošanu pilsētā pauda ar anonīmiem un kaujiniekus izsmejošiem darbiem, kurus izvietoja pilsētas ielās. Par to viņš drīz vien nokļuva kaujinieku gūstā un uz savas ādas "izbaudīja" dzīvi "krievu pasaules" sargu pagrabos.

Zaharovam paveicās izkļūt brīvībā un doties uz Kijevas kontrolēto Ukrainas daļu. Atmiņas par pieredzēto mākslinieks pēc tam fiksēja zīmējumos un radīja grafisko romānu ar tēlainu "Doņecckas tautas republiku" apzīmējošu nosaukumu "Melnais caurums".

Ukrainas Informācijas politikas ministrija (Ministry of Information Policy) šo grafisko stāstu izdevusi virknē valodu, tostarp latviešu. Savukārt Zaharovs portālam "Delfi" publicēšanai nosūtīja fotogrāfijas ar saviem darbiem kaujinieku kontrolētajā Doņeckā.

"Toreiz man šķita, ka ilgi tas nevar turpināties. Toreiz tā šķita daudziem. Mēs skatījāmies uz bezpajumtnieku un narkomānu – jaunās republikas radītāju – fotogrāfijām un smējāmies. Bet smējāmies velti. Aiz visiem šiem atkritumiem stāvēja nopietni cilvēki no brālīgās valsts," apraksta mākslinieks.

Pamazām situācija pasliktinājās. Ielās parādījās arvien vairāk kaujinieku, tika slēgti mazie veikali. Daudzi pilsētu pameta, bet ne visi to varēja.

"Katram, kurš gribēja aizbraukt, bet palika, ir savs stāsts. Viņi palika ne jau tāpēc, ka atbalstītu te salīdušos ļaundarus, bet tāpēc, ka apstākļu dēļ viņiem nebija iespējas pamest pilsētu," skaidro Zaharovs.

Viņš apraksta, kā pilsētā visur uzradās Krievijas karogi un DTR simbolika un pa pilsētu klīda "padibenes militārā formā ar ieročiem rokās" un ar pārākuma apziņu sejā.

"Nav noslēpums tas, ka pirmie tā saucamie prokrieviskie kaujinieki bija ne jau darba rūķi no rūpnīcām un ogļrači, bet gan alkoholiķi un narkomāni," teiks romānā.

"Tie, kuri bija diedelējuši sīknaudu pudelei, pēkšņi bija tikuši pie ieročiem un kļuva par jaunajiem "dzīves saimniekiem". Tie, kuri bija apvaldījuši agresijas un naida izpausmes, pārstāja tās apvaldīt. Vardarbība vairs nebija kaut kas ārkārtējs, bet gan parastākā rutīna."

Zaharovs vēlējies parādīt, ka ir viņš un citi, kuru smadzenes "vēl līdz galam nav sadedzinājis Krievijas propagandas napalms", tāpēc nolēmis pievērsties mākslas pretestībai.

Viņaprāt, sākotnējo DTR kaujinieku vislabāk raksturo literatūras personāžs no Mihaila Bulgakova stāsta "Suņa sirds" – Šarikovs: "Ja DTR vadībā bija vieni vienīgi švonderi, tad vairums no tiem, kuri ņēma rokās ieročus, bija klasiski šarikovi."

Tāpēc viņa pirmais darbs bija Šarikovs ar granātmetēju. Tāpat izgatavots klauns DTR formastērpā un kaujinieks nāves veidolā. Apzinoties, ka darbi pilsētā ilgi nenostāvēs, tie tika uzreiz nofotografēti un publicēti sociālajos tīklos. Šim nolūkam izveidota anonīma mākslas grupas "Murzilki" lapa.

Jautāts, kāpēc tieši tāds nosaukums, Zaharovs "Delfi" paskaidro, ka vienkārši vajadzēja anonīmu grupu, un nosaukumam nekāda dziļāka jēga nav.

Vislielāko rezonansi izraisījuši divi darbi: kaujinieku komandieris Motorola ar līgavu un separātistu spēku vadonis Igors Girkins (Strelkovs) ar pistoli pie deniņiem un tekstu "vienkārši dari to".

Vēlāk apcietinājumā viņam teikts, ka viņam ir ļoti paveicies, ka pats Motorola ir devies kāzu ceļojumā un nav klāt. Darbs "Motorola un līgava" tika nostiprināts pašā pilsētas centrā pie Laulību pils.

Tomēr lielāko popularitāti sociālajos tīlos guvusi tieši fotogrāfija ar Girkinu. Šī mākslas darba izvietošanu vēlāk pratinātāji salīdzinājuši ar uzspļaušanu ikonai.

Zaharovs atzīst, ka vajadzēja būt uzmanīgākam, taču tolaik šķitis, ka karadarbības laikā neviens šādu kaujiniekiem netīkamu darbu autoru nemeklēs. "Toties tagad jau zinu, ka tur strādāja augstākā līmeņa profesionāļi no Krievijas Federālā drošības dienesta," raksta mākslinieks.

Viņš pieļauj, ka izsekots pēc sava telefona. Ja sākumā to vienmēr izslēdzis un projekta laikā izmantojis citu numuru, tad ar laiku kļuvis neuzmanīgs un slēdzis iekšā pats savu telefonu.

Zaharovs aizturēts nākamajā dienā pēc tam, kad tikās ar Krievijas telekanāla "Dožģ" žurnālistiem: "Es nevaru tieši apsūdzēt žurnālistus, pilnīgi iespējams, viņi ne pie kā nav vainīgi un tā ir vienkārši sakritība."

Mākslinieku aizturēja 2014. gada 6. augustā. Romānā viņš apraksta kaujinieku pagrabos pieredzēto, tostarp sišanu, spīdzināšana un nošaušanas imitēšanu, un apraksta citus ieslodzītos, starp kuriem nav trūcis pašu nogrēkojušos kaujinieku un vietējo alkoholiķu.

Pēc pusotra mēneša Zaharovs izkļuva brīvībā un nekavējoties devās prom no Kijevas nekontrolētās valsts daļas.

Portālam "Delfi" Zaharovs atklāj, ka Doņeckā pirms kara nodarbojies ar mākslu un plānojis interjera dizainus. Tagad viņš dzīvojot Kijevā un turpinot praktizēt mākslu.