Zviedrijas-Ķīnas diplomātiskais karš testē EK ģeopolitiskās ambīcijas  (36)

Zviedrija ar Ķīnu pēdējos desmit gadus uzturēja ciešas attiecības, kuru rezultāts bija vairāku zviedru kompāniju nonākšana ķīniešu rokās, tostarp "Volvo" kļūšana par Ķīnas autobūves milža "Geely" zīmolu, un Zviedrijas kompāniju iespiešanās Ķīnas tirgū. Līdz ar uzņēmējdarbības saišu pastiprināšanos kontakti veidojās arī starp pašvaldībām un dažādām organizācijām, veidojot sadraudzības pilsētu saites.

Zviedru mērķis bija tādējādi palīdzēt uzņēmējiem, kā arī demonstrēt demokrātijas ideju plusus. Amatpersonas arī atklāti atzina, ka neviens necerēja Ķīnu padarīt par demokrātiju, bet vismaz veicināt progresu vietējā mērogā, piemēram, parādot caurspīdīguma un vienlīdzības sniegtos ieguvumus.

Attiecības abu valstu starpā gan strauji pasliktinājās 2015. gadā, kad Taizemē bez pēdām no savām mājām pazuda Zviedrijas pavalstnieks Gujs Minhajs, izdevējs, kura izdevniecība izdeva Ķīnas valsts iekārtu kritizējošas grāmatas. Vēlāk atklājās, ka viņš nonācis Ķīnas varasiestāžu rokās, pārvests uz Ķīnu un formāli tiek tiesāts par satiksmes negadījuma izraisīšanu.

Vairāku gadu garumā Zviedrijas diplomātiem tā arī neizdevās panākt Guja atbrīvošanu, bet attiecības faktiski sasala pēc tam, kad kāda zviedru nevalstiskā organizācija Gujam piešķīra balvu, tādējādi aktualizējot Zviedrijas pilsoņa tiesību pārkāpšanu, un to viņa vārdā ieradās saņemt Zviedrijas kultūras un demokrātijas ministre Amanda Linda. Ķīna apsūdzēja Zviedriju par iejaukšanos tās iekšlietās un suverēnajā tiesu sistēmā, kā arī apturēja ekonomisko sadarbību.

Zviedri nonāca tajā pašā situācijā, kurā viņu kaimiņi norvēģi jau vairākus gadus iepriekš – Oslo uz nažiem ar ķīniešiem nonāca, kad 2010. gadā tika lemts Nobela miera prēmiju piešķirt Ķīnā ieslodzītajam rakstniekam un cilvēktiesību aktīvistam Liu Sjaobo.

Gan šī diplomātiskā un vērtību sadursme, gan aizvien plašāk atspoguļotie cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnā, valstij sistemātiski vēršoties pret etnoreliģisko uiguru kopienu tās Siņdzjanas Uiguru autonomajā rajonā, tostarp ieslogot "pāraudzināšanas centros" līdz pat trim miljoniem cilvēku, likušas vairākām Zviedrijas pašvaldībām pārtraukt līdzšinējos sadarbības projektus, faktiski atzīstot sakāvi centienos nest demokrātijas ideju Ķīnā.

Arī uzņēmēji sabiedrības spiediena dēļ spiesti pārskatīt sadarbību, atzīmē "Politico", norādot, ka pat Gēteborgā bāzētā un līdz šim faktiski autonomā "Volvo Cars" sola pavasarī pārskatīt sadarbību ar Šanhaju.

Saspīlējumu attiecībās atzīst arī Zviedrijas ārlietu ministre Anna Linde, "Politico" norādot, ka sagaida atbalstu no ES puses. Turklāt Pekinas konflikts ar Zviedriju ir tikai viena no daudzām frontēm, kurās Ķīna karo ar eiropiešiem. Ķīnas Ārlietu ministrija jau iepriekš brīdinājusi par ekonomiskām sekām valstis, kuras ierobežo tās telekomunikāciju un novērošanas sistēmas giganta "Huawei" piekļuvi tirgiem.

Tomēr līdz šim ES ir izvairījusies no pārlieka saspīlējuma attiecībās ar Austrumu lielvaru, un dalībvalstis aizstāvējušās pret to katrai par sevi. Šīs situācijas risinājuma atrašana varētu būt viens no agrīnajiem pārbaudījumiem pērnā gada nogalē darbu sākušajai Urzulas fon der Leienas vadītajai Eiropas Komisijai, kura starp prioritārajiem mērķiem izvirzīja ES ģeopolitiskās lomas stiprināšanu, iemantojot pat "ģeopolitiskās komisijas" slavu.

Līdz šim lielākā problēma bijusi fakts, ka strīdos ar Ķīnu cietēji ir tādas valstis kā Zviedrija, Ungārija vai Grieķija, kas globāliem mērogiem tomēr ir salīdzinoši mazas ekonomikas, kamēr daudzkārt lielākā Vācija savu labo ekonomisko saišu dēļ izvairījusies no tiešām diplomātiskām sadursmēm.

Tomēr Ķīnas ietekme aug un, kā to demonstrē "Huawei" dēļ izteiktais Pekinas brīdinājums Francijai, individuālu, pat Eiropas mērogiem lielu valstu, spēks pret Austrumu lielvaru ir niecīgs. Medijs, atsaucoties uz Berlīnē bāzētā Mercator Ķīnas studiju institūta līdzstrādnieku Noa Barkina teikto, atzīmē, ka ES problēmas rodas brīdī, kad tās dalībvalstis dodas katra savu ceļu.

Līdz ar to EK jaunais izaicinājums ir atrast, kā darboties kopējās "Eiropas suverenitātes" ietvaros, kas vienlaikus būs ekonomiska, militāra un stratēģiska. Turklāt tas jādara, ņemot vērā, ka šo mērķi joprojām apgrūtinās individuālu valstu centieni spēlēt atbilstoši privātām, ne kopīgām interesēm, raksta "Politico", turklāt centieni atbildēt visiem ārējiem faktoriem rada riskus uzņemties par daudz.