Foto: AP/AFP/Scanpix/LETA
Pirms sešiem gadiem, 2014. gada 18. martā, Krievija formāli iekļāva iepriekš jau nelikumīgi okupēto Ukrainas Krimu savā teritorijā. Krievija tūlītēji apspieda minoritātes, uzsāka aktīvistu vajāšanu un pastiprināja pussalā izvietoto militāro kontingentu. Aktīvisti gan nav apklusināti pavisam un starptautiskā sabiedrība turpina nosodīt Krievijas darbības.

Oficiāls lēmums pakļaut Ukrainai piederošo pussalu ticis pieņemts tikai nedēļas iepriekš – augsta līmeņa sanāksmē naktī uz uz 23. februāri. Politiskie un militārie analītiķi gan iepriekš norādījuši uz dažādām pazīmēm, kas liecinājušas, ka augsne Krimas okupācijai gatavota vēl senāk.

Faktiski tūlītēji Sevastopolē, Krimā, sākās protesta mītiņi, aicinot Krieviju pārņemt pussalu, bet pēc četrām dienām bēdīgi slavenie "zaļie vīriņi" jeb Krievijas regulārās armijas karavīri bez atpazīšanas zīmēm sagrāba Ukrainas autonomā apgabala parlamentu. Tas noveda pie Krievijas izvēlēta ielikteņa Sergeja Aksjonova izvirzīšanas un apstiprināšanas par jauno vietvaldi, teatrāla un starptautiski neatzīta referenduma par Krimas neatkarību un visbeidzot – Krimas formālu iekļaušanu Krievijā.

Starptautiskā sabiedrība nosodījusi Krievijas agresīvo rīcību, ar armijas palīdzību pārņemot kaimiņvalsts teritoriju, kā arī piemērojusi ekonomiskas sankcijas. Lielbritānija ir viena no aktīvākajām jautājuma risinātājām starptautiskajā arēnā, un arī sestajā nelikumīgās Krimas pakļaušanas gadā atgādina, ka starptautiskā sabiedrība nedrīkst tikai noskatīties, kā viena valsts pārkāpj starptautiskos noteikumus, atņemot citas valsts suverēnas teritorijas.

Lielbritānija šogad sagatavojusi divus īsus, bet spēcīgus video, kuros divi Krimā līdz Krievijas ienākšanai aktīvi un ietekmīgi vīri atgādina par Krievijas noziegumiem:

Viens no viņiem ir Ukrainas pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Simferopolē un Krimā Kliments, pret kura pārstāvēto baznīcu Krievija asi vēršas. Ukraiņu baznīcai tiek atņemti īpašumi, no tiem patriekti priesteri, bet draudzes ar varu pārņem Krievijas pareizticīgā baznīca. Kliments pats savukārt propagandā tiek dēvēts par shizmatiķi jeb atkritēju tikai tāpēc, ka paliek uzticīgs Kijevas patriarhātam jeb baznīcas vadībai, ne Maskavai.


Otrs ir Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs, kurš atšķirībā no Klimenta bijis spiests doties trimdā. Viņa tautieši, kuri ir izseni Krimas pamatiedzīvotāji, kopš 2014. gada izjūt diskrimināciju, Krievija ar likumu aizliegusi viņu politiskās organizācijas un aktīvisti pieredz uzbrukumus, vajāšanas un apcietināšanas. "Tauta, kura daudzu gadu desmitu garumā cīnījās pret totalitāro režīmu, par demokrātiju, par atgriešanos savā vēsturiskajā dzimtenē, no kuras tika padzīta un pakļauta genocīdam (...), atkal nonākusi totalitāra, pa pusei fašistiska režīma kontrolē," pirms dažiem gadiem Lietuvas parlamentā teica Džemiļevs.


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!