Atskats vēsturē: kāda ebreju nacionālista plāni valstij ārpus Palestīnas

"[Ebreju valsts dibināšana Palestīnā] ir novecojusi, kļūdīga, nepamatota, politiski un ekonomiski nenoturīga un negodīga ideja. Fiziski ebreji ir pārauguši Palestīnu. Kas reiz varēja būt piena un medus zeme simt tūkstošiem no Ēģiptes atbrīvotu vergu, ir nekas vairāk kā slidens pakāpiens miljoniem 20. gadsimta ebreju. Politiski un ekonomiski ebreju Palestīna nozīmētu iedzimto arābu vairākumu pakļaut no ārpuses ievestu ebreju minoritātei," vēl pilnā sparā plosoties Otrajam pasaules karam, rakstīja viens no viņiem – ASV dzīvojošais Austrijā dzimušais etniskais ebrejs Josifs Otmars Hefters.

Šajā vēsturiskajā atskatā izvairāmies no savulaik izskanējušo ideju vērtējuma un spekulācijām par to, ka kaut kas varēja būt citādi. Tā vietā iepazīstinām ar savulaik sabiedrībā un politiskajās aprindās izmestajām domām un vēlmēm, kas mutuļoja gaisā, bet ļoti dažādu iemeslu dēļ neguva pietiekamu popularitāti, lai piepildītos.

Cionisma kustība

Pati ideja par savas valsts nepieciešamību ebreju vidū nostiprinājās 19. gadsimta otrajā pusē. Šajā laikā Eiropā uzplauka nacionālās kustības, no kurām daudzas stipri vēlāk arī noveda pie savu nācijvalstu izveides, un līdzīgas vēsmas jundīja arī ebreju intelektuāļu vidū.