Armēnijas un Azerbaidžānas karš: ar ko puses dodas frontē  (165)

Abu Dienvidkaukāza tautu samierināšana mazticama vairāku apstākļu dēļ. Lai gan Kalnu Karabahā vēsturiski iedzīvotāju vairākums bija armēņi, padomju laikā tā tika iekļauta Azerbaidžānas PSR sastāvā, kas veicināja tajā jau pastāvošo azerbaidžāņu kopienu pieaugšanu. Kalnu Karabaha 1991. gadā pasludināja neatkarību, un tās faktiskā atdalīšanās no Azerbaidžānas izraisīja karu starp Azerbaidžānu un Armēniju. Karš bija asiņains – tajā dzīvību zaudēja aptuveni 35 000 cilvēku un vairāk nekā miljons cilvēku abās valstīs bija spiesti pamest savas mājas.

Azerbaidžāņu gadījumā kara bēgļi savās mājās Karabahā un jaunajā pierobežā nevarēja atgriezties, tautā nostiprinot pārliecību, ka armēņi tautiešus no šīs zemes izspieduši. Lielie upuri arī Karabahā dzīvojošo armēņu vidū līdzīgu pāridarījuma sajūtu atstāja arī otrā frontes pusē. Šo apstākļu dēļ gan Armēnijā, gan Azerbaidžānā nacionāli noskaņotākā tautas daļa visus šos gadus turpina uzturēt arī politisko spiedienu, kas liek valsts līderiem neatslābt Karabahas jautājumā.

Ģeopolitikas eksperti arī regulāri norāda uz ārējiem faktoriem, kas veicinājuši konflikta uzturēšanu. Viens no tiem ir divu reģiona lielvaru Krievijas un Turcijas intereses.

Krievija gadiem uzturējusi ciešas politiskās, ekonomiskās un militārās saiknes ar abām valstīm, tostarp abas nodrošinājusi ar bruņojumu. Tomēr konflikta eskalācijas gadījumos, piemēram, 2016. gadā, lai gan oficiāli Krievijas retorikā valdīja aicinājums abām pusēm sēsties pie sarunu galda (attēlā augstāk Vladimirs Putins ar abu pušu tā brīža valsts vadītājiem 2016. gadā), tā skarbi kritizēja cita reģionālās lielvaras - Turcijas – vienpusējo atbalstu Azerbaidžānai. Indikators Krievijas politiskajai attieksmei konfliktā ir arī tās "de facto" kontrolēto strīdus teritoriju Piedņestras, Dienvidosetijas un Abhāzijas amatpersonu izteiktais atbalsts Armēnijas kontrolētajai Kalnu Karabahai.

Turcija turpretī neslēpj savas draudzīgās attiecības ar Azerbaidžānu un naidīgās attiecības ar Armēniju. Kalnu Karabahas kara dēļ jau 1993. gadā Turcija vienpusēji slēdza robežu ar Armēniju, solidarizējoties ar azerbaidžāņiem. Ikreiz, kad no Turcijas politiķu puses izskanējuši ierosinājumi attiecības uzlabot, plānus iesaldējuši azerbaidžāņu protesti. Rezultātā aptuveni 80% no visas Armēnijas robežas ir slēgti.

Būtisks indikators, ka militārais saspīlējums negrasās atslābt, ir arī abu pušu caurmērā aizvien pieaugošie tēriņi gan procentos no IKP, gan absolūtajos skaitļos. Salīdzinājumam, abu valstu bruņošanās centieniem atvēlēto līdzekļu īpatsvars jau sen pārsniedz NATO dalībvalstu mērķi tieši aizsardzībai atvēlēt 2% no IKP, liecina Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta dati (tabulās zemāk).

Armēnijas un Azerbaidžānas militārais budžets absolūtajos skaitļos gan ievērojami atšķiras, jo Azerbaidžāna ir viena no turīgākajām reģiona valstīm ar bagātīgām dabas resursu iegulām un nepilniem desmit miljoniem iedzīvotāju. Tikmēr Armēnija ir viena no nabadzīgākajām ar nepilniem trim miljoniem iedzīvotāju, kā arī nepilniem 200 000 iedzīvotāju Karabahā. Tas gan arī netieši liecina, ka par noteiktu apjomu līdzekļu Armēnija spēj algot vairāk karavīru nekā Azerbaidžāna.

Armēnija aktīvā dienestā esot 45 000 cilvēku, bet rezervistos 200 000 cilvēku. Tikmēr Azerbaidžānā aktīvajā dienestā – 126 000, bet rezervistos – vēl 300 000.

Armēnijas rīcībā esot 110 tanku, 740 bruņutransportieru, 70 raķešsistēmu un 190 artilērijas vienību, kā arī deviņas kara lidmašīnas un 30 kaujas helikopteru. Azerbaidžānas rīcībā savukārt esot 570 tanku, 1450 bruņutransportieru, 160 raķešsistēmu, 410 artilērijas vienības, ap 30 kara lidmašīnu un 17 kaujas helikopteru, liecina "Global Firepower" apkopotie dati.