Āris Jansons: strīds par Kalnu Karabahu – 'Mūžīgais karš' uz īsu laiku

Konflikts arī pašlaik izskatās pēc īsta kara: dalībvalstis izsludina karastāvokli un mobilizāciju, notiek apšaudes, ir upuri. Kurš uzbrucis pirmais un kurš aizstāvējies, var mēģināt lēst pēc pušu zaudējumu pazīmes - vienai no tām tie ir tanki, helikopteri un droni, bet otrai zenītraķešu kompleksi. Rodas iespaids, ka aicinājumi sēsties pie miera sarunām netiks uzklausīti, iekams kāda no pusēm necietīs nopietnus zaudējumus. Šobrīd visi gaida, cik plaša izvērtīsies karadarbība un kā beigsies tās pirmais cēliens.

Lai gan, atšķirībā no dažiem mūsmāju kolēģiem, Kalnu Karabahā es neesmu pabijis, šā novada pretrunas sāku iepazīt jau 1989.gadā, kad Latvijas deputāta palīga un avīzes speciālkorespondenta divkāršajā stāvoklī piedalījos PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā. Nācās uzklausīt Kalnu Karabahas armēņu un azerbaidžāņu dažādos emocionālos viedokļus un atšķirīgo vēsturisko faktu tulkojumu, uzzināt par Armēnijas un Azerbaidžānas partijas virsotņu pastāvīgo pretiedarbību un padomju specdienestu izplānotu pasākumu kopumu berzes karsēšanai. Atceros, kā KGB sacerētā un korespondentu vārdā ievietotā publikācija galvenajā lielvalsts avīzē "Pravda" tika uztverta kā PSRS vadības oficiālā nostāja un izraisīja eksploziju vienlaikus Karabahā, Armēnijā un Azerbaidžānā. Tika veidoti apstākļi, kuros armēņi vairs nevarēja dzīvot Baku - kādreizējā šīs tautas civilizācijas svarīgajā centrā, bet azerbaidžāņi - Šušā, Agdamā un pat Erevānā. Karabaha vienlaikus kļuva par Azerbaidžānas un Armēnijas valstiskuma drupinātāju, pirmajā panākot demokrātisko spēku atbīdīšanu malā par labu KGB ģenerālim Heidaram Alijevam un autoritārismam, bet otro padarot par pēcpadomju valsti, kas visvairāk atkarīga no Krievijas.