Kalnu Karabaha – lai kā tu skatītos, karš ir vienādi pretīgs

Par to, lai tas tā nebūtu, aktīvi rūpējas arī abu valstu, Armēnijas un Azerbaidžānas, vadība, cenšoties uzturēt patriotisku noskaņojumu. Ir skaidrs, ka turienes propagandisti dara visu iespējamo, lai pēc iespējas slēptu savus patiesos zaudējumus un palielinātu otras puses cietušo un bojāgājušo skaitu. Un ko dara tie, kam paredzēts šis emocionālais vēstījums? Kā viņi to novērtējuši? Tas labi bijis redzams dažādos vēl iepriekš uzņemtos kadros ar jauniem, karstasinīgiem cilvēkiem, kuri skaidri demonstrējuši vēlēšanos ar ieročiem aizstāvēt savas nācijas tiesības. Tā kā šie cilvēki vairumā ir gados visai jauni, viņu priekšstatos karš, iespējams, neizskatās tik šausmīgs. Viņi paši nav pieredzējuši apšaudes, sabrukušas ēkas, iznīcinātus īpašumus, asinis un ievainojumus, un bēgšanu no dzimtajām mājām. Iespējams, ja vien karadarbība tagad turpināsies pietiekami ilgi, arī šie jaunie cilvēki iegūs šādu pieredzi.

Domājot par tuvāko nākotni uz armēņu–azerbaidžāņu frontes līnijas, nolēmu atcerēties daudzās sarunas ar 1992.–1994. gada kara dalībniekiem abās pusēs. Tās notika jau pēc kara. Droši vien būtu labi, ja šo cilvēku pieredzi būtu ņēmušas vērā tās personas, no kurām ar atkarīgi tādi nozīmīgi lēmumi kā kara uzsākšana. Taču par to nākas šaubīties.

1997. gads. Satiekos ar Baku iedzīvotāju Elšanu, jaunu, izglītotu azerbaidžāni, kas armēņu un azerbaidžāņu konflikta sākumā strādāja ANO misijā. Kara gados bija ļoti daudz redzējis. "Kara beigu posmā jutu, ka esam zaudējuši to, ko nedrīkstējām zaudēt. Bija traki žēl. Tāpat arī to, ka abas tautas, kas dzīvoja blakus, lai kāda arī būtu mūsu pagātne, tagad stāv viena pretī otrai un šauj. Godīgi sakot, šķita, ka mums nodarīts pāri. Man bija armēņu draugi, mēs kopā uzaugām, draudzējāmies, un vienā mirklī man viņu vairs nebija." Vaicāju Elšanam par to, kā noritējušas tikšanās ar bēgļiem. "Tikties ar bēgļiem ir ļoti smagi. Viņi tev stāsta par savām nelaimēm, tu klausies un zini, ka neko nespēj palīdzēt. Viņi tā skatās, gandrīz vai metas pie kājām. Mēs iegājām kādā kopmītnē, kurā tikko bija ievākušies bēgļi. Un, redzot ārzemniekus, ANO automašīnu ar karogu, viņi patiešām krita ceļos, domādami, ka ANO pārstāvis ir spējīgs atdot zemi. Dažs arī draudēja, prasīdams: kādēļ tu neaizsargā mūs no armēņu agresijas? Diplomāts atbildēja: tas nav manā kompetencē – apturēt agresiju. Vai tad var paskaidrot bēglim, kas varbūt zaudējis tuvus cilvēkus, ka ANO ir tāda organizācija, kurā visu izlemj Drošības padome, un, kamēr nebūs vienota lēmuma, nekas neiznāks. Redzi bērnu, iedod konfekti, viņš priecājas, bet rīt taču konfektes vairs nebūs."

Jautāju Elšanam arī par viņa smagākajām tā laika atmiņām. "Tas bija tad, kad armēņu spēki ieņēma Goradizas pilsētu. Tā atrodas pie Irānas robežas. Mēs braucām uz turieni cauri Irānai, jo citādi tur nebija iespējams nokļūt. Daļa bēgļu no Zangelānas rajona bija nonākusi slazdā. No visām pusēm armēņu spēki, bet vienīgā iespēja glābties – pāri Irānas robežai. Un viņiem nācās peldēt pāri Arasas upei, kas tek pa robežu. Upē bija ļoti daudz ūdens, tāda mutuļojoša, ļoti strauja tā bija. Cilvēki izmisīgi centās to pārpeldēt, un daudzi noslīka. Galvenokārt bērni. Tajā teritorijā bija ne tikai bēgļi, bet arī azerbaidžāņu karavīri, kas nezināja, kur dēties. Armēņi kādu piecsimt metru attālumā. Pagaidām viņi no turienes nešāva, it kā deva iespēju pāriet robežu. Tāda bija situācija, pilnīga apokalipse. Visur klīst kareivji – nikni, izbadējušies. Visi metās mums virsū, lamāja, it kā tikai mēs vien būtu vainīgi viņu nelaimē."

Kā tas beidzās?