Sīrijas pilsoņkara dzirkstele uzplaiksnīja 2011. gada sākumā. Tobrīd īpaši Sīrijai uzmanība pat netika pievērsta, jo nemieri viļņoja visā reģionā. Sekojot plašiem protestiem pret autoritāro valdībuTunisijā, globālās ekonomiskās krīzes sekas un demokrātijas idejas pūļus ielās sapulcināja arī citās Tuvo Austrumu zemēs. Līderi nomainījās tikai dažās, vairākas pieredzēja rokādes ministru kabinetos un uz reformām vērstu likumu pieņemšanu, bet citās, tostarp bagātajās Līča valstīs, viļņošanos apklusināja dāsnu pabalstu izmaksa, ūdensmetēji un aresti. Kopumā trīs valstīs – Lībijā, Sīrijā un pastarpināti arī Jemenā – Arābu pavasara aizsāktais virpulis nav pierimis joprojām.
Sīrijā protesti pārvērtās pilsoņkarā 2011. gada otrajā pusē, kad pret sākotnēji miermīlīgajiem protestētājiem tika vērsti smagie ieroči. Nemieri pārņēma aizvien jaunas pilsētas, kļuva vardarbīgi, un Sīrijas Bruņotie spēki izšķīda – veselām daļām pārejot protestētāju pusē, bet citiem – dezertējot.
Cīņa par demokrātiju protestētāju vidū gan tika tulkota radikāli atšķirīgi. Lielākajās pilsētās dominēja prasība pēc cilvēktiesību ievērošanas un demokrātijas, bet, kā demonstrēja vēlākie notikumi, līdz šim alavītu minoritātes apspiestā sunnītu vairākuma vidū nemieriem eļļu pielēja reliģiskās apspiestības sajūta, kas asiņaino sadursmju rezultātā nostiprināja arī džihāda jeb ticības kara idejas.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
