Kalnu Karabahas jaunais konflikts nav tikai Azerbaidžānas un Armēnijas savstarpēja apmaiņa ar artilērijas šāviņiem, kā pieredzēts iepriekš. Pēc pirmajām sadursmēm 27. septembrī azerbaidžāņi pārgāja armēņu aizsardzības pozīcijas un kopš tā laika gandrīz ik dienu vēsta par jauniem ieņemtiem ciemiem un pilsētām.
Azerbaidžāņi par mērķi nosprauduši Kalnu Karabahas un to ieskaujošo teritoriju, kuras Armēnija okupēja 90. gadu sākumā kā buferzonu, "atgūšanu". Tikmēr Armēnijas puse konfliktu atspoguļo kā uzbrukumu armēņu un attiecīgi – kristiešu zemēm.
Gandrīz katra ciema un pilsētas atkarošanu svinīgi tvīto arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs. Un viņam ir ko atzīmēt – Turcijas atbalstītā Azerbaidžāna sarežģītajā kalnu apvidū salīdzinoši strauji ieņem aizvien jaunas teritorijas. Tas raisījis jautājumu par abu militarizēto valstu bruņojumu.
Kamēr Armēnijas pusei, tāpat kā azerbaidžāņiem ir plašs PSRS laika, kā arī jaunākais Krievijas bruņojums, Azerbaidžānas arsenāls izrādījis nesalīdzināmi spēcīgāks. Par tās spēku lielāko trumpi jaunākajā konfliktā tiek uzskatītas Turcijas un Izraēlas bezpilota lidmašīnas.
Droni ierasto pozīciju un tranšeju karu kalnainajā apvidū pilnībā pārvērtuši. Kā liecina azerbaidžāņu naski publicētie propagandas video, novērošanas droni precīzi nosaka armēņu pozīcijas, bet uzbrukuma droni tās sekmīgi iznīcina citu pēc citas, turklāt to raidītās raķetes iznīcina arī radarus, kuriem vajadzētu pasargāt no šādiem uzbrukumiem.
Piemēram, kādā video redzams, kā raķete iznīcina vienu no jaunākajiem Krievijas ražojumiem – ļoti augstas frekvences radaru "Nebo-M", kurš īpaši paredzēts "neredzamo" lidaparātu pārtveršanai.
Kā redzams neskaitāmajos azerbaidžāņu publicētajos video, dronu uzbrukumos tiek iznīcināta gan bruņutehnika, gan pretgaisa aizsardzības sistēmas un radari, gan vienkāršas kājnieku pozīcijas slēpņos un ārpus tiem.
Šis militārais pārākums ļāvis azerbaidžāņiem jau 3. oktobrī pāriet fronti netālu no Irānas robežas un caur armēņu reiz okupētajām Azerbaidžānas teritorijām gandrīz sasniegt Armēnijas robežu. Tajā armēņi esot pacēluši Krievijas karogus (izskanējusi arī neapstiprināta informācija, ka pie robežas izvietojušās pašas Krievijas armijas vienības), tādējādi cenšoties atturēt no uzbrukuma.
Tādējādi Azerbaidžānas spēki nodrošinājuši frontes aizmuguri, kur ir Irānas robeža, visticamāk virzīsies uz ziemeļiem. Šādus plānus apliecina arī tuvējo armēņu armijas pozīciju un ciemu bombardēšana.
Azerbaidžānas un Armēnijas starpā valda naidīgas attiecības kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma, kad notika karš par galvenokārt armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu. Tas abās pusēs atstājis dziļas rētas.
Kara gados armēņi pret azerbaidžāņu civiliedzīvotājiem, kuri Karabahā bija izteiktā mazākumā, izvērsa asiņainu etnisko tīrīšanu, lai panāktu viņu aiziešanu, kā arī apšaudīja frontei tuvākās pilsētas. Līdzīgi asiņaini pret Azerbaidžānā dzīvojošajiem armēņiem vērsās otra puse, turklāt Karabahas galvaspilsēta un citi lielākie centri tika pakļauti ilgstošai bombardēšanai. Karā dzīvību zaudēja aptuveni 35 000 cilvēku, un vairāk nekā miljons cilvēku abās valstīs bija spiesti pamest savas mājas.
Kalnu Karabaha, kas padomju laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma ir "de facto" neatkarīga armēņu republika un faktisko pašnoteikšanos nosargāja karā. Starptautiskā sabiedrība Kalnu Karabahu uzskata par daļu no Azerbaidžānas un neviena valsts, pat Armēnija, nav atzinusi tās neatkaribu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
