Otrais Kalnu Karabahas karš: kāds ir sausais atlikums  (129)

Armēņi ziņo par 1302 kaujās kritušiem karavīriem.

Izskanējis, ka azerbaidžāņu pusē kritušo karavīru skaits varētu būt lielāks, taču Azerbaidžāna pagaidām nav publicējusi nekādus kritušo datus.

"Sīrijas Cilvēktiesību observatorija" apkopojusi datus par vairāk nekā 250 kritušiem sīriešiem, kuri karoja Azerbaidžānas pusē. Zināms, ka Turcija kaujām Kalnu Karabahas karā, kā arī militāro pozīciju aizsargāšanai Azerbaidžānā rekrutējusi vairākus tūkstošus kaujinieku no diviem Sīrijas opozīcijas grupējumiem "Hamzas Divīzijas" un "Sultāna Murada divīzijas".

Pie karā kritušajiem pieskaitāmi arī divas Krievijas militārpersonas, kuras gāja bojā, kad viņu helikopteru "Mi-24" Armēnijas-Azerbaidžānas pierobežā kļūdaini notrieca azerbaidžāņi 9. novembrī.

Abas puses militārā taktikā izmantoja arī mērķtiecīgu civilo mērķu apšaudīšanu – ar raķetēm un smago artilēriju apšaudot pilsētas un ciemus. Galvenokārt tās rezultātā bojā gājuši vismaz 90 azerbaidžāņi un ap 50 armēņu.

Azerbaidžānas spēki kara laikā atguva plašas armēņu 90. gados okupētās Azerbaidžānas teritorijas uz dienvidiem no Kalnu Karabahas, kā arī iebruka pašā Karabahā, pārņemot Suši pilsētu (Suša - azerbaidžāniski). Aptuveni 4000 cilvēku līdz šim apdzīvotie Suši taisnā līnijā atrodas vien dažus kilometrus no Kalnu Karabahas galvaspilsētas un lielākās pilsētas Stepanakertas, kurā līdz šim dzīvoja nepilni 50 000 cilvēku. Pilsētas zaudēšana bija izšķiroša vēl kāda iemesla dēļ — gar to iet galvenais ceļš starp Stepanakertu un Armēniju, kas vienā posmā pazīstams kā Lačinas koridors. Ir vēl tā dēvētais ziemeļu koridors, taču tas ir stratēģiski maznozīmīgāks.

Dokuments, kas paredz kara beigas Azerbaidžānai nodeva arī kalnu virsotnes, ciemus un pilsētas, kuras tās spēki vēl nemaz nebija sasnieguši. Armēnijas premjers Nikols Pašinjans gan apgalvo, ka tā neparakstīšana varēja novest pie vēl lielāku teritoriju zaudēšanas un pilnīgas sagrāves. To apstiprina arī azerbaidžāņu straujā virzība un Sušu ieņemšana vien dažu dienu laikā, jo pilsēta ir sens cietoksnis, kura vēsturiski izšķīrusi ne viena vien kara gaitu. Mainoties ieročiem un kaujas taktikai, pilsētas ģeogrāfiskais novietojums acīmredzami vairs nekādu lomu nespēlē.

Situācija kalnu Karabahā un to ieskaujošajās teritorijās, kuras Armēnija Azerbaidžānai okupēja 90. gadu sākumā, pēc Otrā Kalnu Karabahas kara:

Faktiski armēņi zaudējuši arī absolūtu kontroli pār teritorijām, kuras nav nodotas azerbaidžāņiem, tostarp galvaspilsētu un tās apkārtni. Visā Kalnu Karabahā (bet ne armēņu kontrolētajās reiz Azerbaidžānai okupētajās teritorijās) turpmāk atradīsies Krievijas miera uzturēšanas spēki, kuri jau izveidojuši pirmos no kontrolpunktiem un 16 tā dēvētajiem "novērošanas punktiem".

Krievijas publiskotā turpmākās teritorijas iedalījuma karte ar miera uzturēšanas zonu:

Lielākais kara ieguvējs ir Azerbaidžānas politiskā elite. Pēc jūlijā notikušām pārrobežu sadursmēm, kurās tika nogalinātas vairākas augsta ranga azerbaidžāņu militārpersonas, Baku ielās izgāja protestētāju pūļi, pieprasot karu ar Armēniju. Protesti tika izgaiņāti ar asaru gāzi un ūdensmetējiem, pastiprinot nemieru ar valdošo eliti. Neapmierinātību sabiedrībā veicinājusi arī pandēmijas un naftas cenu samazināšanās dēļ lejupslīdošā valsts ekonomika. Uzvara karā šķietami visas problēmas uz laiku aizslaucījusi no politiskās dienaskārtības.

Karš autoritārajam valsts līderim Ilhamam Alijevam personīgi ļāvis ne tikai nostiprināt valsts līdera, bet arī militārā vadoņa tēlu. Kopš kara sākuma viņš pārsvarā sabiedrībā parādījās ģērbies militārā formā un diendienā ziņoja par armijas panākumiem, kā arī personīgi pasludināja uzvaru karā 9. novembrī.

Ieguvējs ir arī Turcija. Būdama lielākais militārais Azerbaidžānas atbalstītājs, tostarp kaujām rekrutējot sīriešus un Azerbaidžānā izvietojot savas kara lidmašīnas, tā stiprinājusi savu ģeopolitiskā spēlētāja lomu reģionā un pierādījusi sevi kā uzticamu sabiedroto. Turklāt tieši tās ražotie droni tiek uzskatīti par izšķirošo faktoru, kas militāri azerbaidžāņiem Kalnu Karabahā ļāva būt pārākiem pār armēņiem.

Krievija ir vēl viens ieguvējs karā. Lai gan tā tikusi kritizēta par nepietiekamu palīdzēšanu savam sabiedrotajam Armēnijai, turklāt tās Armēnijai piegādātais bruņojums izrādījās nederīgs iepretim Azerbaidžānas ieročiem, bet tās vestās miera sarunas iepriekš nekādus rezultātus nedeva, kara iznākums ļāvis Krievijai vēl vairāk palielināt un nostiprināt militāro klātbūtni un līdz ar to arī ietekmi Armēnijā un tās faktiskajā satelītā Karabahā.

Krievijas karaspēka daļas dodas uz Karabahu gan no Uļjanovskas, Krievijā, gan no jau esošām Krievijas bāzēm Armēnijā:

Lielākais zaudētājs ir armēņi. Kaukāza tauta ne tikai zaudējusi cilvēkus, militāro tehniku un teritorijas, bet nacionālo pašapziņu un lepnumu, kuru tai ļāva atgūt panākumi Pirmajā Kalnu Karabahas karā 90. gadu sākumā.

Valsts politiskais līderis Pašinjans savukārt zaudējis iepriekš revolūcijā iegūto uzticību. Par viņa lielāko problēmu nav kļuvis pats kara zaudēšanas fakts, bet tas, ka ilgstoši Armēnijas institūcijas apgalvoja, ka notur pozīcijas, kā arī regulāri vēstīja par visu azerbaidžāņu iekaroto teritoriju atgūšanu jau nākamajā operācijā, tautā uzturot sajūtu, ka karš, lai gan smags, nav izvērties par labu vienai vai otrai pusei. Šī iemesla dēļ 9. novembra vakara paziņojums par faktisku kapitulāciju daudziem armēņiem bija šokējošs pārsteigums. Pašinjana noturēšanās amatā šobrīd kļuvusi visai apšaubāma.

Protestētāji naktī uz 10. novembri, vien stundas pēc Pašinjana paziņojuma par kapitulāciju karā, sapulcējās pie parlamenta ēkas Erevānā un ielauzās tajā: