Augusta pučam 30 - seši fakti par neveiksmīgo mēģinājumu saglābt PSRS  (142)

Nelielā astoņu cilvēku lielā varu sagrābusī grupa PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova vadībā pati sevi nodēvēja par Valsts ārkārtas situācijas komiteju (VĀSK). Pēc puča visi dalībnieki, izņemot Borisu Pugo, kurš izdarīja pašnāvību, tika arestēti un apsūdzēti nelikumīgā varas sagrābšanā. 1993. gada janvārī viņi visi tika amnestēti.

Pučs faktiski sākās jau 18. augusta vakarā, kad PSRS prezidentam Gorbačovam tika piedāvāts pasludināt ārkārtas stāvokli valstī. Kad viņš atteicās to darīt, viņš faktiski tika ieslodzīts savā vasarnīcā, kur viņš bija pats jau ieradies iepriekš. Viņš Maskavā atgriezās 22. augustā.

Pučistu ieviestais ārkārtas stāvoklis paredzēja streiku un protestu aizliegumu, kā arī politisko partiju un sabiedrisko organizāciju darbības apturēšanu. Maskavā iebrauca simtiem tanku un tūkstošiem karavīru.

Apvērsuma rīkotāji bija pārvērtējuši demokrātijas jaudu un nebija laikus arestējuši Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Nonācis pie Baltā nama viņš spēja mobilizēt maskaviešus, turklāt pučistiem nepakļāvās arī pilsētas policija. Jeļcina pusē pie Baltā nama burtiski nostājās arī elites tanku vienības karavīri. Uz viena no šiem tankiem viņš arī uzrunāja tautu.

Par saspīlējuma augstāko punktu un dažkārt arī par Krievijas demokrātijas visu laiku augstāko sasniegumu tiek uzskatīta krievu tautas pretstāve pie Maskavas parlamenta – Baltā nama. Parlementa ēka bija kļuvusi par Jeļcina un tā sabiedroto štābu.

Pret puču noskaņotie iedzīvotāji 19. augustā sāka pulcēties pie Baltā nama un veidot barikādes. 20. augusta pēcpusdienā pučisti nolēma sākt uzbrukumu ēkai, bet informācija noplūda un Baltā nama aizsardzības štābs bija informēts, ka uzbrukums sāksies divos naktī.

21. augustā ap vieniem naktī ar parlementa aizstāvji ar trolejbusiem un ielas tīrīšanas tehniku bloķēja ceļu, lai traucētu ierasties uzbrucējiem. Mēģinot apturēt braucošās bruņumašīnas, bojā gāja trīs cilvēki un tika aizdedzināta kājnieki kaujas mašīna.

Tiek lēsts, ka tieši šo trīs cilvēku nāve spēlēja būtisku lomu, kāpēc uzbrukums neturpinājās kā bija plānots. Ap astoņiem no rīta armija sāka pamest Maskavas ielas.

Pirmās neatkarību ieguva trīs Baltijas valstis, pēdējās faktiski neatkarīgas kļuva 1991. gada decembra nogalē, bet PSRS formālais gals pienāca 31. decembrī.