Pirms viņa vizītes Latvijā vaicāju pašam florencietim, kā viņš vērtē EP darbu, kā arī vairākus jautājumus, par kuriem diskusijas norit gan sabiedrībā, gan augstākajā politiskajā līmenī.
Gadu gaitā Eiropas Parlaments audzējis ietekmi starp citām ES institūcijām. Kur tam joprojām trūkst ietekmes un kā to mainīt?
Kopš darbības sākuma Eiropas Parlaments ir audzis gan izmērā, gan pilnvarās. Mēs esam vienīgā tieši ievēlētā Eiropas institūcija, kas dod mums unikālu saikni ar Eiropas pilsoņiem. Parlamentam ir būtiska nozīme tiesību aktu grozīšanā, lai tas aizsargātu eiropiešu intereses un atspoguļotu viņu uzskatus. Tam ir arī būtiska loma kā telpai debatēm par lielākajām problēmām, ar kurām saskaras mūsu pasaules daļa.
Tomēr atšķirībā no vairuma parlamentu mums nav oficiālu tiesību ierosināt tiesību aktus. Tas ir kaut kas, kas būtu jāmaina. Parlaments varētu labāk pārstāvēt pilsoņus, ja tas varētu tieši ierosināt tiesību aktus, nevis grozīt Eiropas Komisijas priekšlikumus. Es domāju, ka šī ir joma, kas būtu jāaplūko konferences par Eiropas nākotni ietvaros.
Covid-19 pandēmijas dēļ Eiropas Savienība uzņēmusi rūpes par medicīnas nozari, kas līdz šim bija atstāta tikai pašu valstu ziņā. Vai ir kādas citas nozares, kurās ES būtu vairāk jāiesaistās un kāpēc?
Jā, pasaules pandēmijas apstākļos bija skaidrs, ka mums ir vajadzīga kopēja Eiropas reakcija. Lēmums piešķirt ES papildu atbildību, piemēram, saistībā ar vakcīnu iegādi, ir attaisnojies. Tas neļāva Eiropas valstīm savstarpēji cīnīties pretī un ļāva ES sasniegt vienus no augstākajiem vakcinācijas rādītājiem pasaulē.
Es domāju, ka pārbaudījums ir tas, vai kaut kas ES līmenī rada papildu vērtību. Piemēram, saskaroties ar globālu veselības krīzi, ir jēga piešķirt noteiktas pilnvaras veselības jomā ES līmenī. Tas pats attiecas uz dažiem nodokļu jautājumiem, ja starptautiskie uzņēmumi izmanto nepilnības valstu sistēmās, maksājot minimālas nodokļu likmes, tad ES līmeņa iejaukšanās nepārprotami rada pievienoto vērtību. Es domāju, ka šo viedokli atbalsta liels ES pilsoņu vairākums.
Kopumā Eiropas Parlaments vairāk aizsargā atšķirīgos viedokļus, kamēr Eiropas Komisija tiek vairāk uztverta kā lielāko valstu ietekmēta. Kā iespējams mazināt šo sadursmi?
Es nepiekrītu, ka šajā ziņā starp iestādēm ir sadursme. Viena no lielākajām ES priekšrocībām ir tā, ka tā apvieno visas Eiropas valstis, lielas vai mazas, lai kopīgi strādātu, lai aizsargātu mūsu vērtības un kopējās intereses.
Es piekrītu, ka Eiropas Parlamentam ir jābūt atklātām debatēm un dažādiem viedokļiem. Savas prezidēšanas laikā princips, kuru esmu centies aizstāvēt, ir, lai visi EP deputāti un viņu pārstāvētie pilsoņi tiktu uzklausīti.
Šo Komisiju sākumā sauca par "ģeopolitisko". Attiecībā uz ES ārpolitiku Parlaments ir pieņēmis vairākas rezolūcijas, kas to kritizē. Kādos virzienos tas neatbilst tam, kas tika solīts visvairāk? Vai ES ārpolitiku vājina tas, ka atsevišķas valstis veido savu ārpolitiku? Piemēram, Parlaments ir kritizējis tirdzniecības darījumus ar Ķīnu un "Nord Stream 2" projektu, kurus abus atbalstīja Vācija, un Francijai ir sava Āfrikas politika, bet ES politika ar to tiek kritizēta kā vāja.
Attiecībā uz ārpolitiku, ES ir viens acīmredzams trūkums – vienprātības nepieciešamība Eiropadomē. Tas nozīmē, ka viena valsts var bloķēt ES stingrāku sankciju noteikšanu vai stingru iestāšanos pret cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē. Tas savukārt liek valstīm ārpolitikā rīkoties vienatnē, nevis mēģināt veidot kopēju Eiropas nostāju.
Ja ES starptautiskajā arēnā vēlas spēlēt to lomu, ko tās izmērs tai garantē, tad ārpolitiskajos lēmumos jāpārtrauc vienprātība.
Parlaments ir asi kritizējis tiesiskuma un cilvēktiesību stāvokli vairākās ES valstīs. Ierastākā un vienkāršākā atbilde ir tāda, ka tie, kuri pārkāpj noteikumus, ir demokrātiski ievēlēti. Kāpēc šīs politiskās tendences pastāv un kā tās ietekmē pašu Eiropas Parlamentu?
ES ir savienība, kuras pamatā ir demokrātiskas vērtības un cilvēktiesības. Kad valsts pievienojas, tā pieņem šos principus, un tās pilsoņi kļūst par Eiropas pilsoņiem ar tiesībām, kas no tā izriet. Nevienam, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ievēlēti vai nē, nav tiesību tos atņemt.
Es domāju, ka svarīgs jautājums ir nevis par to, kāpēc pastāv šīs tendences, bet gan par to, ko mēs varam darīt – tāpēc Eiropas Parlaments tik smagi cīnījās, lai piekļuvi ES fondiem saistītu ar pamattiesību ievērošanu. Mēs to panācām, izveidojot regulu par tiesiskuma ievērošanu. Eiropas Komisijai tagad ir jāizmanto šis rīks un jānodrošina, lai valdības, kas neievēro ES vērtības, nevarētu piekļūt ES līdzekļiem.
Kuram Eiropas Parlamenta lēmumam šogad bijusi lielākā ietekme? Kad un kādas praktiskas izmaiņas eiropiešiem tas nesīs? Ar kādiem personīgajiem politiskajiem sasniegumiem jūs visvairāk lepojaties?
Eiropas Parlaments pēdējā gada laikā ir pieņēmis vairākus ļoti svarīgus lēmumus. Personīgi es lepojos, ka pat tumšākajos pandēmijas brīžos mēs turējām Parlamentu atvērtu, lai tas varētu pildīt savu lomu un balsot par pasākumiem krīzes pārvarēšanai.
Es domāju, ka balsojums, kas visvairāk ietekmēs pilsoņu dzīvi un Eiropas nākotni, ir nākamā ilgtermiņa ES budžeta apstiprināšana. Izejot no pandēmijas, šī nauda ļaus mums atjaunoties spēcīgāk, bet arī ilgtspējīgākā veidā. Runājot par praktiskiem piemēriem, Parlaments smagi cīnījās par papildu finansējumu kopējai migrācijas un patvēruma politikai. Tieši šo naudu tagad var darīt pieejamu tādām valstīm kā Lietuva un Latvija, saskaroties ar pēkšņu imigrantu skaita pieaugumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
