Afganistānas Republikas spēku straujajā sabrukumā tiek vainota gan korupcija un motivācijas trūkums, gan pārvaldes un militāro spēku sadrumstalotība starp reģioniem, etniskajām grupām un atsevišķām ciltīm. Ikkatram no šiem apstākļiem bijusi sava loma, tomēr pēdējais – varas koncentrēšanās ap vietējiem cilšu līderiem – bija izšķirošs.
Daudzi līdzšinējie reģionālie politiskie un militārie vadoņi savas pozīcijas nostiprināja padomju okupācijas gados, turklāt ne tikai cīņā pret okupācijas spēkiem, bet daži – arī esot to vietējais atbalsts. Viņu vīru militārais rūdījums kaldināts arī pilsoņkara gados, kas sekoja padomju spēku atvilkšanai, kā arī cīņā ar talibiem. Savukārt pēdējo divdesmit gadu relatīvais miers ļāva nostiprināties politiski un uzblīst finansiāli. Skaidrojam, kur pēc "Taliban" triumfa palikuši varenākie joprojām aktīvie karakungi.
Nesatricināmā sadrumstalotība
Karakungi, kā viņus mēdz dēvēt, faktiski kontrolēja valstis valstī. Katrai no Afganistānas četrām lielākajām tautām – puštuniem, tadžikiem, hasariem un uzbekiem – ir savi karakungi, turklāt daži kontrolēja atsevišķas ciltis, bet citi – veselas cilšu grupas. Jau 80. gados pret komunistiem karojošo modžahedu spēkus veidoja raibs etnoreliģiskais mikslis, taču pastarpināti karakungi par ietekmi cīnījās arī savstarpēji. Piemēram, Irāna bruņoja Teherānas režīmam reliģiski tuvos šiītus, bet tai naidīgā Saūda Arābija – puštunus. Līdzekļi un bruņojums ieplūda arī no ASV, Ķīnas, Pakistānas, Indijas un citām valstīm, šķeļot un vienojot pret padomju spēkiem karojošos modžahedus.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
