Vācijas vēlēšanās triumfējušie sociāldemokrāti pārstāv vecāko partiju valstī. Reihstāgā sociāldemokrāti pirmoreiz nonāca vēl Vācu impērijas laikos 1877. gadā. Pēc milzu transformācijas un šķelšanās pagājušā gadsimta sākumā un kapitālremonta gadsimta vidū partija stabili bijusi viens no Vācijā ietekmīgākajiem politiskajiem veidojumiem. Lai gan sociāldemokrāti iekļāvušies daudzās koalīcijās, tostarp pārmaiņus arī no šobrīd politiku atstājošās Angelas Merkeles vadībā, viņiem pašiem kanclera amats līdz šim bijis tikai trīs reizes. Kamēr vēl paredzama šķēpu laušana par to, kāda būs nākamā koalīcija un kas to vadīs, piedāvājam atskatu uz trim Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SDU) kancleriem.
Politiskās kustības saknes dzītas laikā, kad pirmās arodbiedrības meklēja veidus politiskās ietekmes palielināšanai. Līdzšinējā politiskā elite no sociāldemokrātiem baidījās kā radikāliem vecās kārtības grāvējiem. Viņi arī nebija tālu no patiesības, jo daļa partijā uzskatīja, ka sociālais un ekonomiskais taisnīgums jāpanāk ar spēku. Tomēr daļa ticēja, ka tas panākams demokrātisku vēlēšanu ceļā, un šis flangs spēja noturēties partijas kodolā.
Pirms Pirmā pasaules kara sociāldemokrāti spēja savākt trešdaļu Vācijas vēlētāju balsu un līdz ar to kļuva par lielāko partiju. Līdz ar Vācijas sagrāvi karā partija sašķēlās, to pametot centristu un komunistu blokiem. Palikušais spēks savukārt aktīvi darbojās, lai nepieļautu savu bijušo biedru pūliņus vest apvērsumu, gluži kā tas dažus gadus iepriekš pieredzēts Padomju Savienībā. Pēc kara Vācijas Sociāldemokrātiskā partija vēl saglabāja apskaužamu popularitāti – gandrīz 40% vēlētāju atbalstu 1919. gada vēlēšanās –, bet smagā ekonomiskā situācija, no kuras partija nespēja rast izeju, to drupināja.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
