Eiropas diena: Spēcīgāki kiberdrošībā un draudzībā ar ASV  (50)

Vēl raidījumā par divām aktualitātēm:

Pagājušajā nedēļā kopumā 136 valstis ir piekritušas globālam līgumam, kas lielos starptautiskos uzņēmumus apliktu ar nodokli vismaz 15% apmērā. Par to ilgstoši cīnījies arī Eiropas Parlaments, atzīmē Latvijas deputāte Inese Vaidere. Vienošanās realizācija gan vēl būs jāgaida, jo tagad tā arī jāratificē katras valsts parlamentā.

Eiropas Parlaments aizvadītajā plenārsesijā iezvanīja trauksmes zvanus par drošības situāciju uz mūsu ceļiem. Cita starpā EP mudina mazināt ātrumu apdzīvotās vietās, Aizliegt braukt ar jebkādā reibuma pakāpē, ieviest sistēmas, kas neļauj ātruma pārkāpšanu, kā arī investēt drošākā infrastruktūrā.

Noslēdzošais raidījums tapis pēc 40 nedēļu podkāstu cikla, kurā stāstījām par ES notiekošo. To atklāju ar interviju par iespējamo Skotijas atgriešanos savienībā jau bez citiem britu kaimiņiem, kā arī runāju ar tobrīd svaigi uzsāktās Portugāles prezidentūras ES padomē pārstāvi par tuvākajā pusgadā gaidāmo. Mēs, kopumā seši podkāstu sērijas veidotāji, šajā laikā padziļināti esam pievērsušies plašam tēmu lokam no ES vakcinācijas programmām līdz Afganistānas, Baltkrievijas un Ķīnas norišu aizvien augošajai ietekmei uz mūsu politiku. Stāstījām par iniciatīvām dzīvnieku glābšanai un kukaiņu ēšanai.

Iknedēļas podkāsts "Eiropas diena" top sadarbībā ar Eiropas Parlamentu. Klausieties podkāstu "Eiropas diena" šeit.

DELFI redakcijas veidotos podkāstus vari klausīties arī "Podbean", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts".

Šajā raidījumā pievēršamies kiberdrošībai, kurā Eiropas Savienība, iespējams, ir pat priekšā saviem aizokeāna partneriem. Ar bijušo Igaunijas ārlietu ministru un eiroparlamentārieti Urmasu Paetu pārrunāju viņa nupat pabeigto ziņojumu par Eiropas kiberdrošību, kurā viņš mudina kiberaizardzību problēmas risināt ne nacionālā, bet transeiropeiskā līmenī. Uzrunāju bijušo Igaunijas ārlietu ministru tūlīt pēc debatēm par viņa ziņojumu.

Jūs nupat pieminējāt vakardienas "Facebook" incidentu, kas, iespējams, nemaz nav kiberuzbrukums. Bet pēdējā laikā mēs daudz dzirdam par uzbrukumiem ASV. Cauruļvadu infrastruktūrai, slimnīcām. Tikmēr eiroparlamentārietis no Dānijas Mortens Lokegārds debatēs pieminēja, ka sev par pārsteigumu nupat uzzinājis, ka mēs – Eiropa – esam kiberkara vidū. Kāda ir situācija un kāpēc mēs nedzirdam neko daudz par kiberuzbrukumiem Eiropas Savienībā?

Tam ir dažādi aspekti Jā, katru dienu ir ārkārtīgi daudz kiberuzbrukumu vai drīzāk kiberuzbrukumu mēģinājumu. Tas kāpēc laimīgā kārtā mēs Eiropā par to tik daudz nedzirdam, ir tas, ka vairums kiberuzbrukumu izgāžas , jo mums jau ir gatavas aizsardzības sistēmas pret kiberuzbrukumiem, funkcionējošas sistēmas. Un, ja notiek kiberuzbrukums vai mēģinājumi, tad izteikts vairums no tiem ir neveiksmīgi.

Tādēļ mums visu laiku nepieciešams uzlabot šīs sistēmas, veidot šo sadarbību starp dalībvalstīm, ar NATO dalībvalstīm, ar citām demokrātiskām valstīm. Mums jāskatās uz Āzijas demokrātiju pieredzi, jo tās visu laiku izjūt masīvu kiberuzbrukumu no Ķīnas, piemēram. Tāpēc uzskatu, ka arī mums te Eiropā tas ir ļoti noderīgi. Jāskatās, kas notiek citviet – Amerikā, Āzijā.

Vai šīs valstis dalās ar savu pieredzi?

Aizvien vairāk un vairāk. Bet, protams, lai dejotu tango, ir nepieciešami divi. Šajā ziņā nepieciešams izveidot abpusēju uzticību, jo dažkārt notiek tā, ka tas, kas jau reiz bijis Āzijas valstīs, atnāk uz Eiropu vēlāk, un mēs jau tad esam labāk tam sagatavojušies.

Jā, šogad pieredzēts vairāk kiberuzbrukumu nekā pērn, bet tikai daži no tiem bija veiksmīgi.

Turklāt ir vēl atsevišķs apstāklis – kiberuzbrukumi privātām kompānijām. Tā joprojām ir tāda kā nedaudz pelēkā zona, jo joprojām ir kompānijas, kuras nevēlas dalīties savā pieredzē, ka tām uzbrukts un kādu informāciju ienaidnieks no tām ieguvis. Tāpēc šajā ziņā ir izšķirīgi svarīgi sagatavoties nākotnei, uzlabojot dalīšanos ar informāciju arī starp privātām kompānijām un valsts institūcijām.

Tas viss lielā mērā ir par informāciju, par prasmīgiem cilvēkiem un sadarbošanos Eiropas līmenī. Tā ir starptautiska problēma un arī labākā atbilde var būt starptautiska, ne tad, kad katra dalībvalsts mēģina ko darīt pati, jo tas nav efektīvi. Nav efektīvi gan izmaksu, gan struktūras ziņā, jo tam vajadzētu būt daļai no Eiropas aizsardzības sadarbības ietvara.

Jūs runājat par nepieciešamību vēl ciešāk sadarboties starp dalībvalstīm. Pastāvīgā strukturētā sadarbība jeb PESCO – ir labs piemērs, bet vai institūcijas, kas atbild par kiberdrošību, jau patlaban nesadarbojas?

Tās sadarbojas, bet to var darīt labāk. Problēma šajā gadījumā ir tas, ka, skatoties tikai no likumiskā aspekta, tā ir aizsardzība, bet aizsardzība ir tikai dalībvalstu atbildība. Eiropas līmenī vienoti var darīt tikai tik daudz, cik dalībvalstis atļauj darīt.

Līdz ar to pagaidām tā nav Eiropas, bet dalībvalstu kompetence. No likumiskā un politiskā viedokļa tā joprojām ir lielākā problēma. Manuprāt, ir jāpanāk vienošanās, ka vienkārši tiek pieņemts, ka kiberdrošība ir Eiropas Savienības kompetence.

Bet vai attiecībā uz sadarbību ar NATO dalībvalstīm ideoloģiski mēs esam gana vienoti, piemēram, ar Turciju. Vai šai sadarbībai kiberdrošības jautājumos jūs saskatāt ierobežojumus?

Protams, pamatā teorētiski pastāv ierobežojumi un tie nāk no vienas vai otras valdības politiskās ieinteresētības. Tomēr, ja skatos praksē uz to, kas reāli kiberdrošības telpā ir noticis, redzam, ka no visiem aizsardzības jautājumiem tieši kiberdrošība ir viena no tām, kurā gatavība sadarboties gan ES, gan NATO dalībvalstu vidū ir daudz augstāka nekā citās, klasiskajās aizsardzības jomās. Mēs joprojām dzirdam, ka šur tur skeptiski spēki nevēlas aizsardzības savienību, bet šī pretestība nav tik izteikta kiberaizsardzības jomā.

Lēmumu pieņēmēji saprot, ka kiberaizsardzība nav klasisks aizsardzības jautājums, bet uzbrukums var uzreiz kaltēt ļoti plašai sabiedrības daļai. Piemēram, "Facebook" gadījums, pat ja nebija uzbrukums, ļoti labi demonstrēja, kādas var būt problēmas šajā jomā. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka starp visām šīm aizsardzības jomām kiberdrošībā sadarbība var būt visattīstītākā.

Kādi mums ir pieejamie instrumenti reakcijai pēc kiberuzbrukuma? Viens ir sankcijas, bet vai arsenālā ir arī citi?

Šajā ziņā nav lielu atšķirību no citiem konflikta veidiem. Klasiskajām – sauszemes, gaisa, jūras un kosmosa telpām tikai pievienojusies kibertelpa. Runājot par to, kā sodīt sliktos zēnus, neviens nav radījis labākus risinājumus, kā izplatīt politiskus paziņojumus, iespējams ieviest ekonomiskas sankcijas un kā galējo soli izmantot militāru sodīšanu. Tas tā ir arī attiecībā uz kibertelpu.

Ja kāds pārkāpj starptautiskus likumus, rīcība ir tāda pati. Vienīgi spēka lietošana šajā gadījumā ir kiberpretuzbrukums. Piemēram, ja ir skaidrs, no kurienes nāk kiberuzbrukumi, tad pastāv iespēja atbildēt, piemēram, šīs serveru sistēmas izsitot no ierindas.

Vai Eiropa to ir izmantojusi?

Jā, bet tikai gadījumos, kas saistīti ar terorismu. Piemēram, uzbrūkot serveriem, kas izprata teroristu grupējumu sludināto, piemēram, rekrutēšanas propagandu.

Šajā ziņā kibertelpa no reālās tik ļoti neatšķiras, Tikai kiberuzbrukumu gadījumu ziņā bieži ir grūtāk noteikt, no kurienes vispār dažādie uzbrukumi nāk, bet tas ir iespējams.

Ir arī teikts, ka kiberdrošība būs būtiska daļa no gaidāmā Stratēģiskā kompasa jeb ģeopolitiskā aizsardzības un ārlietu politikas plānošanas dokumenta. Kā tā iekļaujas?

Tas ir saistīti, tas iet roku rokā. Ja ar kādām valstīm ir saspīlējums, tad mūsdienās ierasti seko arī kiberuzbrukumi. Vai pat kiberuzbrukumi ir jau kļuvuši par pašsaprotamu katra konflikta sastāvdaļu.

Tas notika un joprojām notiek Ukrainā. Mēs runājam par klasiskajiem militārajiem draudiem Donbasā un Krimā, bet līdzās tiem vienmēr bijuši arī kiberuzbrukumi. Vai, ja skatāmies uz Sīrijas karu, tam vienmēr līdzās bijuši kiberuzbrukumi. Ja skatāmies uz Ķīnas agresīvo uzvedību pret Taivānu ar visiem militāro lidmašīnu lidojumiem viņu gaisa robežās, tos vienmēr pavada kiberuzbrukumi. Līdz ar to kiberuzbrukumi jau ir ļoti būtiska starptautisko attiecību daļa, īpaši runājot par aizsardzības politiku.

Eiroparlamentārietis Ivars Ijabs parlamenta debatēs pieminēja, ka kiberdrošība ir tā aizsardzības nozare, kurā var izpausties nelielās valstis kā Latvija un Igaunija. Vai arī jūs to tā redzat un vai patiešām esam spējīgāki šajā ziņā par lielām valstīm?

Jā, viena no mazo un vidējo valstu priekšrocībām ir tā, ka tas, kas skaitās, ir spējas un apzināšanās. Mūsu sabiedrības vidēji ir zinošākas par kiberdrošības problēmām. Piemēram, Igaunijā mēs bijām vieni no pirmajiem, kas cieta jau pirms 14 gadiem – 2007. gadā. Līdz ar to mēs šajā nozarē esam sākuši attīstību salīdzinoši daudz agrāk nekā citas Eiropas valstis. Protams, tas prasa arī resursus – cilvēkus, finanses, bet joprojām, ja ir skaidra politiskā vēlme, izpratne un izglītoti cilvēki, tas ir iespējams.

Mēs visus šos 14 gadus Igaunijā un tagad arī ES līmenī šim riskam veltījām lielu uzmanību, vienmēr brīdinot arī citus, ka pieredzētais ir tikai pirmās pazīmes, bet kļūs sliktāk un jābūt gataviem. Pastāvīgā NATO Kiberdrošības centra, kā arī ES informācijas tehnoloģiju aģentūras vadības mītnes atrašanās Igaunijā, protams, mums dod arī starptautisko zināšanu pienesumu.

Eiropas ārpolitika pēdējo gadu laikā piedzīvojusi vairākus triecienus. Veto princips bloka balsojumos un nacionālu valstu individuāli vestās sarunas joprojām bieži priekšplānā izvirza nacionālas prioritātes, lai gan vienota pieeja noteiktos jautājumos, iespējams, būtu bijusi izdevīgāka Eiropai kopumā. Pagājušajā nedēļā pieņemtā rezolūcija par ES un ASV partnerības nākotni ir kārtējais mudinājums šo problēmu risināt.

Horvāta Tomino Piculas izstrādātais ziņojums mudina palielināt ES stratēģisko autonomiju un prasa uzņemties vairāk saistību, lai sadarbība būtu balstīta vienlīdzībā.

Viņš atzīmēja, ka Eiropas Parlaments arī aicina uz koordinētu pozīciju pret Krieviju un Ķīnu, lai vienoti meklētu ārpolitisko un drošības politikas risinājumus, iestājoties par cilvēktiesībām. Diskusijas parlamentā par Picolo sagatavoto ziņojumu ilga vairāk nekā trīs stundas un dažādu valstu dažādo politisko spēku viedokļi par abu globālo ekonomisko milžu – ES un ASV nākotni saprotamu iemeslu dēļ ievērojami atšķīrās.

Viņš pats norāda, ka attiecībā uz aizsardzību ziņojums atbalsta atbildību pārdali transatlantiskās drošības attiecībās, veidojot lielāku pašpaļāvību uz ES dalībvalstīm, lai tā mazinātu ASV slogu. Picolo arī atzīmēja, ka Eiropai ārpolitika jāveido, balstoties arī nesenajā pieredzē Afganistānā un ņemot vērā ievainojamākos kaimiņu rajonus Austrumu Partnerības valstīs, kā arī Rietumbalkānos. "Līdz ar to mums ir jābūt labāk koordinētiem, jāņem vērā visas atšķirības starp ASV un ES, kuras eksistē šobrīd, jo laiki mainās. Protams mums joprojām jāturpina paļauties arī uz ASV. Un es zinu, ka tas ir mainīgs temats,jo Amerika pati mainās un saskaras ar virkni iekšēju problēmu, bet jebkurā gadījumā mums ir jāturpina mūsu sadarbība mūsu iedzīvotāju un visu pasaules demokrātiju labā."

Jūs pieminējāt labākas aizsardzības politikas nepieciešamību. Debatēs par to varējām dzirdēt ļoti dažādus viedokļus. Kamēr vieni uzstāja uz tūlītēju pašas Eiropas aizsardzības spēju stiprināšanu, citi iestājās par nepieciešamību veidot spēcīgāku diplomātiju, lai tā pretstāvētu citiem spēkiem. Kāda ir labākā aizsardzības politika jūsu skatījumā?

Protams, viena lieta, ko mums vajag darīt no jauna un cita – ko mums vajag uzlabot. Viena no uzlabojamajām lietām ir mūsu sadarbība ar NATO. NATO ir absolūti svarīgs Eiropas drošības un aizsardzības balsts, kam tādam arī jāpaliek, bet mums nepieciešama jauna vienošanās starp ES un NATO, skatoties, ko mēs varam vēl šai sadarbībai dot.

Un tas, kas mums ir gandrīz vai jārada no jauna, ir kopīgas drošības un aizsardzības politika. Es jau labu laiku aizstāvu viedokli, ka kopēja drošība un aizsardzība, gluži kā ārlietu politika, ir Eiropas integrācijas vājākie aspekti. Tas tā nedrīkst palikt. Mums jābūt daudz saliedētākiem un daudz redzamākiem pasaules līmenī, lai šajā ziņā veicinātu ciešāku sadarbību.

Jūs uzsverat, ka ES attiecībās ar ASV ir jābūt partnerim vadībā. Ņemot vērā, cik ļoti ASV ir koncentrējusies uz Ķīnu, cik tā ir polarizēta, kā šāds sadarbības modelis tiek uzlūkots no ASV puses?