Igaunijas Ārlietu ministrija asarām netic: Kā diplomātam rindu mājas dzīvoklī sarīkot banketu

Kurš īstenībā pieņem Igaunijas ārpolitikas lēmumus? Kā rīkot svinīgu uzņemšanu, ja nav naudas? Kā tikt ievērotam starp lielvalstīm? Kā diplomāta darbs ietekmē veselību un attiecības ar ģimeni? Dokumentālā, uz daudzām intervijām balstītā tekstu cikla „Ārlietu ministrija asarām netic" autors ir dramaturgs un mākslas zinātnieks Ēro Epners. Rakstu sērijā, kas tulkota no Levila.ee, turpinām stāstīt par Igaunijas ārpolitikas "virtuves" pusi – par diplomātu ikdienas darbu, nesenām plaisām liberālajā konsensā Igaunijā un svarīgiem nesenās vēstures sasniegumiem. Pirmie divi sērijas raksti atrodami šeit un šeit.

Viņš vairs nestrādā par vēstnieku, bet agri no rīta pastaigājas pa Piritas pludmali. Un nesen atlicināja laiku un noskatījās Tarkovska "Stalkeru". Dzīve ir kļuvusi citāda, viņš var vairāk izbaudīt dzīves sīkumus, lai gan sīkumi viņu vienmēr pavadīja arī diplomāta darbā.

Reiz viņš devās, piemēram, uz Armēnijas vēstnieka pieņemšanu. Tā tovakar bija jau trešā pieņemšana, viņš bija noguris un vairs nespēja pievērst uzmanību detaļām. Pēc divām stundām viņš sapratis, ka ir noniecinājis tradicionālo mājās darināto Armēnijas desertu un nogulējis, ka tieši no viņa tiek gaidīta pateicības runa namatēvam. Viņam to vajadzēja zināt, jo jau vakariņu sākumā viņu nosēdināja no vēstnieka pa labi – vietā, kur sēž tie, kas šajā valstī visilgāk bijuši sūtņi, un šādā gadījumā nerakstītais likums nosaka, ka tev ir jāsaka īsa pateicības runa. Divas īsā laikā pieļautas rupjas kļūdas gan nenoveda Igauniju līdz karam ar Armēniju, taču arī nenesa nekādu uzvaru. Un piedalīties vakariņās vai pieņemšanā, no tā negūstot neko savai valstij, nozīmē diplomātisku neveiksmi.

90. gadu sākumā igauņu diplomātiem etiķetes ievērošanā vairākkārt misējās, ārzemju diplomāti dažkārt mūsējiem ieteica nomainīt pat kaklasaites mezglu, bet pamazām arī Igaunija iekļāvās diplomātisko ieražu rāmī.