Igaunijas Ārlietu ministrija asarām netic: karavīri Centrālāfrikā un citas ārpolitikas veiksmes

Kurš īstenībā pieņem Igaunijas ārpolitikas lēmumus? Kā rīkot svinīgu uzņemšanu, ja nav naudas? Kā tikt ievērotam starp lielvalstīm? Kā diplomāta darbs ietekmē veselību un attiecības ar ģimeni? Dokumentālā, uz daudzām intervijām balstītā tekstu cikla „Ārlietu ministrija asarām netic" autors ir dramaturgs un mākslas zinātnieks Ēro Epners. Šis ir pēdējais raksts piecu rakstu sērijā, kas tulkota no Levila.ee, kurā stāsta par Igaunijas ārpolitikas "virtuves" pusi – par diplomātu ikdienas darbu, nesenām plaisām liberālajā konsensā Igaunijā un svarīgiem nesenās vēstures sasniegumiem. Pirmie sērijas raksti atrodami šeit un šeit.

Sēžot pie ugunskura Jāņu vakarā, viņš varēja pateikt, kādas tikšanās viņu sagaidīja, piemēram, 8. oktobra vakarā pulksten 19.15. (Šobrīd viņam ir vaļīgāks grafiks, viss ir zināms tikai divus mēnešus uz priekšu.) ASV strādājošiem diplomātiem rīts parasti sākas ar atbildēšanu uz e-pastiem no Igaunijas, savukārt Āzijā ar to darba diena beidzas – laika trūkuma dēļ turienes Igaunijas vēstnieki bieži sēž vēlu vakarā pie datora, jo, ja viņi uzreiz neatbildēs uz vēstulēm, radīsies liela laika starpība.

Īpaši skarbi laika starpība ietekmēja tad, kad Igaunija kandidēja uz ANO Drošības padomi, – vairāki desmiti cilvēku mēnešiem ilgi bija neizgulējušies gan tur, gan šeit, jo visam diplomātiskajam korpusam bija jādzīvo pēc Ņujorkas ritma. Tu pamodies Tallinas priekšpilsētā, bet tavu dienu diktēja pulkstenis aiz okeāna. Laika starpība nozīmē arī to, ka tava iespēja runāt ar mājiniekiem ir ļoti ierobežota, tu nevari pacelt klausuli jebkurā momentā, bet tev, lai sazvanītos, jāsarunā laiks iepriekš. Kaut kas notiks, bet tu gaidīsi līdz rītam, jo agrāk vienkārši nevari.

Dienas parasti piepilda tikšanās, vēstules un memorandi. Vēstuļu daudzums ir atkarīgs no vairākām lietām, taču "simtiem vēstuļu dienā" nav retums, un tās ir par ļoti dažādām tēmām. Tā tas ir visu valstu vēstniecībās – ar karalienes vizīti, salauztām kājām un kodolieroču samazināšanu darbojas visi, bet, ja lielvalstij katram tematam ir savs cilvēks, tad Igaunijā ar šīm miriādēm jātiek galā nedaudziem. "Tā ir mūsu konkurences priekšrocība," saka kāds ļoti pieredzējis diplomāts, "jo, ja mūsu sūtņiem ir jābūt zinošiem dažādās jomās, tas nozīmē arī plašāku kontaktu tīklu."