Andris Kārkluvalks: Kā Lukašenko mācās masu migrācijas ieročus no Kastro un Putina

Mērķis skaidri neskaidrs

Lukašenko kārtējais mēģinājums pērnvasar izspēlēt vēlēšanu tirādi, kurās viņš tiktu pasludināts par prezidentu ar apbrīnojami nemainīgu aptuveni 80% atbalstu, izgāzās, ar režīma birokrātisko un drošības iestāžu aparātu nesaistītajiem baltkrieviem negaidīti solidarizējoties vērienīgā opozīcijā. Tās apspiešanai un kontroles atgūšanai viņa sistēmas funkcionāri nolēma pievērsties īpaši skarbi, turklāt atļāvās riskēt pat nolaupīt starptautiskā reisa lidmašīnu, klaji pārkāpjot starptautiskās normas. Eiropas Savienība atbildēja atbilstoši – visām valstīm saistošos noteikumus pārkāpušais Lukašenko režīms faktiski tika izolēts un komunikācija ar to sarauta.

Komunikācija savukārt ir nepieciešama ikvienai iekārtai. Arī salīdzinoši izolētās Ziemeļkorejas līdera paziņojumi un jaunu ieroču izmēģinājumi ikreiz paģēr pārējās pasaules uzmanības pievēršanu un kādas nebūt vienošanās panākšanu, piemēram, par pārtikas piegādēm iepretim izmēģinājumu atcelšanai. Līdz nākamajai reizei. Lukašenko sagrābtā valsts nav Ziemeļkoreja, taču arī viņš vairs nevar atļauties atrauties no stūres, kas teorētiski varētu solīt arī sankciju atvieglošanu. Režīmam tas, visticamāk, nozīmētu galu, jo pērn izveidojusies opozīcijas kustība šajā laikā ieguvusi gan stabilu struktūru ar vairākiem galvenokārt promaskaviskiem līderiem, no kuriem zināmākā ir Svetlana Tihanovska, gan starptautisku atzīšanu.